Romāns Meļņiks: Tirgotāji prasību pie pārtikas produktiem uzrādīt ražotājvalsts karodziņus uzskata par milzu apgrūtinājumu. Par ko stress?
154
Tirgotāji teju vai protestiem gatavi tādēļ, ka ar 1.maiju, iespējams, spēkā stāsies prasība veikalos pie pārtikas produktiem uzrādīt ražotājvalsts karodziņus. Tas esot milzu apgrūtinājums, katram vidēja izmēra veikalam izmaksāšot vairākus simtus eiro. Tas esot pilnīgi lieki, jo cilvēki iepērkoties, vadoties pēc cenas un akcijas precēm, nevis izcelsmes valsts, turklāt, ja kādu īpaši interesējot izcelsmes valsts, to varot atrast uz iepakojuma. Tas arī esot vecmodīgi, jo spiežot atteikties no elektroniskām cenas zīmēm un atkal lietot papīra.
Ko lai te saka? Tirgotāji un arī viņu sadarbības partneri preču piegādātāji paši vainīgi, ka nonākam pie šādām prasībām. Nevajadzēja sistemātiski maldināt pircējus, ar preču iepakojumu radot iespaidu, ka produkts vietējais, lai arī daudzos gadījumos tāds nav, maldinot ar iepakojuma izmēru un arī faktiski slēpjot produktu izejvielas, to uzskaitījumu drukājot mikroskopiska lieluma burtiem. Lai priecājas, ka prasība iekļaus tikai izcelsmes valsts karoga uzrādīšanu nevis izceltā veidā preces kilograma cenu vai prasību beidzot lieliem burtiem uzrādīt produktu izejvielas.
Tagad daudzos veikalos papīra cenu zīmes nomainītas pret elektroniskām. Iespaids, ka tās lieto, lai pircējs drīzāk nesaprastu, kāda ir preces cena, nekā saprastu – neliels ekrāniņš, melni burti uz tumši pelēka fona, vēl kaut kādi simboli klāt. Arī bez prasības par izcelsmes valsts karoga uzrādīšanu šādas elektroniskās cenu zīmes šķiet totāli nejēdzīgas. Ja tirgotājiem tādas ļoti tīk, lai savām vajadzībām lieto, taču pircēju informēšanai gan vajadzētu tādas, ko var labi saskatīt un saprast kā vecs, tā jauns, kā pircēji ar labu redzi un rakstītā uztveri, tā cilvēki ar redzes problēmām.
Jā, zināms, ka pāreja uz elektroniskām cenu zīmēm ir globāla tendence. Esmu lasījis specializētos interneta medijos par šo cenu zīmju priekšrocībām, piemēram, operatīvi mainīt cenu atkarībā no pieprasījuma un arī preču atlikuma veikalā, tāpat lai parādītu papildu informāciju par produktu, piemēram, uzturvērtības datus vai sastāvu, kas var būt īpaši noderīgi klientiem ar uztura ierobežojumiem vai citām veselības problēmām. Bet!
Tas nozīmē, ka šīm elektroniskajām cenu zīmēm jābūt pietiekami lielām un tajās izvietotai informācijai – viegli uztveramai nevis saspiestai rokas pulksteņa lieluma ekrāniņā, kā diemžēl Latvijā redzēts.
Vai pircēju interesē izcelsmes valsts? Protams! Pretējā gadījumā mūsu veikalos importa pārtikas produkti nebūtu piedāvāti ar uzsvērti latvisku vai ar Latviju asociējamu noformējumu. “Mājas saldējums” (Lietuva), piens “Alma” (Igaunija) un “Annele” (Lietuva), majonēze “Sveiks” (Igaunija), “Siera nams” Holandes siers (Ukraina), iebiezināts piens “Rēzeknes leģenda” (Igaunija), kafijas krējums “Ciba”, kā arī putukrējums “Ciba” aerosolā (Vācija), majonēze “Lido oriģinālā” (Lietuva), malta masa cāļa filejas “Ķekava” (Lietuva), konservēti zirnīši “Spilva” (Ungārija), marinētas bietes “Spilva” klasiskās (Zviedrija), marinēti gurķīši “Spilva” (Turcija), marinēti gurķi medainie “Muižkungu” (Turcija), pipargurķīši medainie “Muižkungu” (Ukraina), “Laima” zīmola konfektes “Diāna” (Igaunija)…
Te tikai daži veikalos pamanīti piemēri. Turklāt ne vienmēr izcelsmes valsts ir norādīta uz iepakojuma – bieži vien tā nav atrodama vai ir vien vispārīgs uzraksts, ka ražots Eiropas savienībā. Interneta saziņā redzēti ļoti daudzi gadījumi, kad pircēju jutušies maldināti, izvēloties it kā vietējo preci un pēc tam atklājot, ka patiesībā tā ir importa.
Te svarīgi piebilst – tikai tas vien, ka produkti ražoti citā valstī, nav nekas slikts. Skaidrs, ka, piemēram, tomātiem dienvidu zemēs ir labāki augšanas apstākļi nekā pie mums un droši vien tos ērtāk ir turpat uz vietas apstrādāt nevis transportēt pārstrādei uz Latviju. Šajā gadījumā iebildumi ir par to, ka citur gatavotu produktu ļoti apzināti tiecas pasniegt kā mūsu vietējo.
Te vietā atsaukties uz Eiropas Savienības Regulu Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem, kurā skaidri teikts: “Norāde par pārtikas produktu izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu būtu jāsniedz katru reizi, kad tās nenorādīšana var maldināt patērētājus attiecībā uz minēto pārtikas produktu patieso izcelsmes valsti vai izcelsmes vietu.” Līdz ar to, ja notiek pieminētā maldināšana ar iepakojuma latvisko noformējumu, prasība par izcelsmes valsts karodziņa norādīšanu pie preces ir tikai loģiska. To pašu, starp citu, vajadzētu attiecināt arī uz tirdzniecību internetā.
Šajās dienās arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) nāca klajā ar secinājumiem par pircēju maldināšanu ar produktu iepakojumu. Jau vairākus gadus esot novērojama iepakojuma tilpuma un neto svara samazināšanas tendence – īpaši attiecībā uz dažādu ražotāju piena, kefīra, krējuma, sviesta un citu piena produktu izstrādājumiem. Vairākiem piena produktu veidiem novērojams atšķirīgs neto daudzums, bet vienāda izmēra iepakojums, turklāt daži produkti ar mazāku neto daudzumu iepakoti pat vizuāli lielākā iepakojumā nekā šāda paša veida produkti ar lielāku neto daudzumu. Vēl vairāk – mēdz būt, ka arī akcijas cena neatspoguļo patiesi izdevīgāko piedāvājumu, jo zemākā cena produktam ar mazāku neto daudzumu bieži vien attiecībā pret mērvienības cenu (litru vai kilogramu) ir augstāka nekā blakus esošam produktam bez akcijas. To bijām ievērojuši arī mēs, pircēji, taču šajā gadījumā ļoti labi, ka to akcentē arī patērētāju tiesības aizstāvošā iestāde. Mums atliek naivi cerēt, ka pārtikas ražotāji šo kritiku pamanīs un turmāk nepiekops šādu maldināšanu.
PTAC direktore Baiba Vītoliņa mudinājusi salīdzināt tieši mērvienības cenu, piemēram, par kilogramu, litru, jo produkta vizuālais noformējums var maldināt patērētāju par patieso produkta daudzumu iepakojumā. Tam var piekrist, tā ir laba metode cīņā ar taras svar un tipluma manipulatoriem, taču ar piebildi, ka cenai par kilogramu vai litru vajadzētu būt uzrādītai daudz pamanāmāk, jo tagad to daudzos gadījumos to knapi var saskatīt.
Tāpat sen būtu laiks ieviest arī prasību, ka informāciju par pārtikas produktu sastāvu jāuzrāda salasāmu burtu lielumā. Vismaz ne tādā, ka vidusmēra pircējam jāņem rokās lupa, lai izlasītu. Kāpēc šiem burtu izmēriem pievēršama īpaša uzmanība? Var taču vadīties pēc principa, ka neviens tāpat par to sastāvu neinteresējas, var arī pieņemt, ka tie, kam laba redze, lai lasa, bet par pārējiem nav ko satraukties? Tā gluži nav. Ir daudz pētījumu bijis par to, ka cilvēki lieto neveselīgu pārtiku, neinteresējoties par pārtijas produktu sastāvu, nodara kaitējumu savai veselībai.
Lielā mērā tas ir tāpēc, ka informācija par produktiem ne visiem ir pieejama. To apliecina arī pirms dažiem gadiem SKDS veiktais “Mana Aptieka & Apotheka Veselības indekss” pētījums – 19 % Latvijas iedzīvotāju cieš no redzes problēmām. Lai arī biežāk par acu veselību sūdzas seniori, pēdējo gadu laikā redzes problēmas arvien biežāk novērotas arī bērnu vidū. Saskaņā ar šo pētījumu visbiežāk pētāmā gada laikā redzes problēmas piemeklējušas seniorus – 39 %, nedaudz mazāk – cilvēkus vecumā no 45 līdz 63 gadiem (23 %). Savukārt visretāk par acu veselību sūdzas jauni cilvēki vecumā līdz 34 gadiem (7 %). Aptauja arī iezīmē, ka biežāk par redzes problēmām sūdzas cilvēki ar neveselīgu dzīvesveidu – no aptaujātajiem tas ir katrs piektais jeb 22 %. Vērā ņemami fakti, vai ne? Šī piektdaļa sabiedrības faktiski ir arī piektdaļa pārtikas ražotāju un tirgotāju klientu.
Protams, ne visās patērētāju problēmās vainojami tirgotāji vai pārtikas ražotāji. Taču no patērētāju interešu viedokļa svarīgi lai pakalpojumu sniedzēji maksimāli cieņpilni attiektos pret saviem klientiem. Un tas lielā mērā attiecas arī uz korektu informēšanu. Un mēs taču zinām – ja nebūs šīs cieņpilnās attieksmes, poliķi to panāks ar likumu palīdzību. Prasība par izcelsmes valsts karodziņiem tam spilgts apliecinājums.
