Romāns Meļņiks: Tā ir parodija par zemnieku protestiem! Arī ierobežojumi “asiņainajiem graudiem” – butaforiski
139
“Pildspalvai lielāks nobraukums kā traktoram”, “Mums ir jāražo pārtika nevis jāpilda tabulas”, “Ļaujiet mums strādāt!”, “Pret birokrātiju lauksaimniecībā”- lasāms plakātos, kas stiprināti pie vairākus simtus tūkstošus vērtiem traktoriem, lai apliecinātu to saimnieku neapmierinātību ar dzīves un darba apstākļiem.
Pret ko protestē? Ka pārak daudz papīru jāsagatavo, lai saņemtu atbalsta maksājumus? Gribetos, lai nauda tāpat birst no gaisa vien tāpec, ka zemnieka statuss? Uz ko tagad cer – ka birokratija nobīsies no dārgajiem traktoriem un saruks? Te nu jāsaka – vai nu te kāds naivs, vai teātrī spēlē! Visdrīzāk teātri. Redz, Vācijā, Francijā, citas Eiropas valstīs zemnieku nemieri, tad nu mums arī jārāda, ka protestējam. Lai esam kā visi.
Lielaja politikā gan nejaucamies, vāciešu vai franču pret zaļo kursu vērstās prasības ignorējam, arī pret to, ka Latvijas zemnieki saņem mazāku atbalstu nekā viņu kolēģi Rietumeiropā, vismaz skaļi neiebilstam. Par ko tad mūsējo protesti?
Pret nejēdzībām uzskaitē un atskaitēs. Tas laikam visbūtiskākais. Tā vietā, lai strādātu, lauksaimniekiem ar fotofiksāciju kontrolējošām iestādēm jāpierāda katra sava darbība uz lauka. Jo birokrātiem ir svarīgs nevis zemnieka darba rezultāts, bet process. Vai tas ir jaut kas jauns? Nē. Kāpēc iepriekš par to nerunāja pietiekami skaļi, lai panāktu izmaiņas? Jo kaut kā iztika, pielāgojās? Saprotams. Bet vai ar pašreizējo rātno, ar pašvaldībām saskaņoto izbraucienu lielāko pilsētu (bez Rīgas) ielās var panāk, ka šajā ziņā kaut kas mainās? Esmu skeptisks, bet gan jau redzēsim.
Zemnieki arī prasa atjaunot 5% PVN Latvijai raksturīgajiem augļiem, ogām, dārzeņiem. Šī tēma šķiet piekabināta prasībām vien skaita dēļ, ņemot vērā, ka tikai nupat stājās spēkā 12% likme un maz ticams, ka lēmumu pieņēmēji šajā ziņā tik drīz ko mainīs. Te gan jāpiebilst – kamēr veikalos varam nopirkt no Ēģiptes, Ķīnas, Uzbekistānas, Ukrainas, Nīderlandes, Polijas un citām valstīm ievestus “Latvijai raksturīgos” augļus, ogas un dārzeņus un to cena būs zemāka nekā vietējiem, samazinātais PVN šādā formulējumā situāciju neglābs – pircēji izvēlēsies importu, bet vietējie ražotāji nevarēs sasniegt tādus ražošanas apjomus, lai kristos vienības pašizmaksa un tādējādi vairotos vietējo ražotāju konkurētspēja jau plašākā reģionā. Protams, mēs nevaram novērst importu, taču jāmeklē nevis visiem vienādi risinājumi, bet gan tādi, lai stimulētu, ka vietējā produkcija nebūtu dārgāka par ievesto un vienlaikus lai tas nenotiktu uz vietējo audzētāju un pārtikas ražotāju rēķina. Kā to panākt? Varbūt jāmeklē iespējas aplikt ar papildu nodokli kaitējumu videi, kas rodas no tālas transportēšanas, rēķinot pēc naudas vienībām uz kilometru? Proti, varbūt beidzot varam izmantot Eiropas zaļā kursa ievirzi savās interesēs?
Viena no protesta rīkotāju prasībām attiecas uz apdrošināšanu. To, cik tā nekorekta, Agro Tops ļoti precīzi raksturo Jānis Bērtulsons, AS “Jaunpils pienotava” valdes loceklis: “Ja dzīves svarīgākais uzstādījums ir sagaidīt, ka kāds par tavām kļūdām maksās, tad jābūt gatavam, ka tas kaut kad beigsies un būs jāsāk pašam maksāt. Juris Lazdiņš uzstāja, ka valstij ir jāsponsorē visu sējumu apdrošināšana. Kāpēc viena nodokļu maksātāju nauda ir jāpārvirza citiem nodokļu maksātājiem?”
Vai pie varas esošos satrauc zemnieku protesta akcija? Izskatās, ka īpaši nē. Zemkopības ministrs Armands Krauze pats piedalās pasākumā, cik var noprast, pat justas pateicīgs par iemeslu publicitātei. Daudzas no Latvijas lauksaimnieku prasībām jau ir izpildītas, bet ir lietas, piemēram, birokrātijas mazināšana, kas vēl ir procesā un ko nav iespējams izpildīt nedēļas laikā – viņš paudis intervijā Latvijas Radio.
Spilgts apliecinājums tam ir prasība par Krievijas un Baltkrievijas pārtikas produktu importa tūlītēju aizliegumu. Šīs ir viens no jautājumiem, kur protestētāji mēģina skriet pakaļ aizejoša vilciena ēnai. Jo valdības koalīcijā attiecīgs lēmums pieņemts, atliek vien to juridiski noformulēt. Lai gan jau tagad redzams, ka gala rezultāts arī šajā jautājumā būs visai butaforistisks. Kāpēc?
No Krievijas un Baltkrievijas nākušus graudus nedrīkstēsim importēt, taču tranzītā caur Latviju vest joprojām būs atļauts. To zemkopības ministrs Armands Krauze apliecināja 2. februāra intervijā NRA.
Labi atceros ar ko šis stāsts sākās. Vēl pavisam nesen interneta saziņā sāka parādīties video ar Latvijā fiksētiem daudzajiem vilcienu sastāviem ar graudiem no Krievijas. Tika publiskota arī statistika par importa pieaugumu. Publiskajā telpā sākās neapmierinātības vilnis. Valdības vadītāja plātīja rokas, sakot, ka vieni atvērtā tirgū neko nevaram iesākt – ja aizliegsim mēs, vedīs caur kaimiņiem. Bet tad viedoklis strauji mainījās, jo kādam prātā bija ienācis risinājums – visu akcentu likt uz to, ka paši vairs Krievijas un Baltkrievijas graudus nelietosim, attiecīgi, ja kāds caur mūsu valsti izved un turpina lietot, tā viņa problēma. Jāsaka, veikls manevrs, lai noņemtu šo tēmu no dienaskārtības un visiem apliecinātu savu pareizumu. Liekulīgi. Mutes tātad ar “asiņainajiem graudiem” neaptraipīsim, taču rokas gan joprojām.
Jā, protams, var atsaukties uz statistiku, ka graudu imports no Krievijas pēdējā laikā ļoti būtiski palielinājies, taču skaidrs, ka ne jau vietējā patēriņa dēļ – visticamāk apjomu pieaugums ir valsts atbalstītu bezprincipiālu pārpircēju nopelns. Nopērk lēti, pārdod tālāk dārgāk, iespējams, jau ar Latvijas izcelsmi. Vai viņi ar Krievijas graudu tirgošanu vairs nepelnīs? Nebūsim tik naivi! Nu, neformēs pirkšanu un pārdošanu Latvijā, formēs uzreiz uz gala saņēmēju vai starpnieku kādā citā valstī. Labi, varbūt izkritīs kāds starpnieks piegādes ķēdē, taču mēs tāpat redzēsim gan vilcienu sastāvus virzāmies no robežas līdz ostai, gan statistikas datus par Krievijas un Baltkrievijas graudu izvešanu caur Latviju. To arī apliecina ministrs Krauze intervijā NRA: “Pašlaik ir neskaidra situācija, jo visi redz, ka Latvija importē vairāk nekā 300 000 tonnu graudu, taču tas ir visas Eiropas imports uz Latvijas robežām. Mēs esam ES ārējā robeža un valsts, caur kuru preces ieved visa Eiropa.”
Mēs neko pret to nevaram iesākt? Ja nevedīs caur Latviju, vedīs caur Lietuvu vai Igauniju? Bet, kas tad liedz vienoties par kaimiņiem par kopīgu rīcību, kā tas bija saistībā ar automašīnām ar Krievijas numuru zīmēm? Vai varbūt iet vēl tālāk – skaļi un kategoriski iestāties par graudu ievešanas Eiropas savienībā pilnīgu aizliegumu? Un tad lai kāds Briselē mēģina iebilst!
Pilnīgs liegums nebūtu izdevīgs, jo tad nāktos palielināt valsts atbalstu Latvijas dzelzceļam, mazāki būtu arī ieņēmumi valsts budžetā? Ak tā? Kāpēc par to noklusē “asiņaino graudu” pirkšanas ierobežotāji? Varbūt beidzot jārunā skaidru valodu, lai katrs varam izvērtēt?
Vai augstāk minētais nozīmē, ka zemniekiem nav problēmu un līdz ar to viņu protestiem nav pamata? Tā gluži nav. Vienkārši priekšplānā ir tikuši tie, kuriem klājas tīri labi, bet viņi grib no valsts gūt vēl vairāk. Mazo un vidējo saimniecību ne tik dārgie traktori un uz tiem formulētās prasības paliek ēnā.
Lūk, ko, piemēram, TVNET paudis Kuldīgas novada lauksaimnieku atbalsta grupas viens no iniciatoriem un zemnieku saimniecības “Kalna Rinkas” īpašnieks Ēriks Pucens: Kuldīgas lauksaimnieki nejūt aizstāvību Eiropas Parlamentā. Eiropas zaļais kurss ir sarežģīts, birokrātisks un dārgs, un to izpilde prasa lielas darba un finanšu investīcijas zemniekiem. Savukārt līdzmaksājumu politika Latvijā vēl joprojām ir viena no nedraudzīgākajām Eiropā. Viņš uzsver, ka valsts arī vāji īsteno protekcionisma politiku, ko, neskatoties uz aizliegumu, “gudrā veidā” dara visas citas Eiropas Savienības valstis.
Gundars Kārkliņš, KS “Bio Berries Latvia” valdes loceklis Agro Tops ir paudis: “Man ļoti rūp, ka ar šābrīža Latvijas valsts attieksmi mēs nesasniegsim izvirzītos mērķus ar bioloģiskajām metodēm apsaimniekotās zemes īpatsvara sasniegšanā. Kad ES prasības nebūs izpildītas, būs sankcijas. Daudziem ES nosacījumiem esam skrējuši pa priekšu, tomēr ne bioloģisko platību atbalstam. Ja zemniekam liek darīt to, kas ir vajadzīgs visai sabiedrībai, tad viņš ir jāatbalsta.”
Tāpat joprojām viens no aktuālākajiem jautājumiem zemniekiem ir tiešmaksājumu izlīdzināšana. Labi, laikā kamēr esam Eiropas savienībā šis atbalsts kāpis no sākotnēji 50% pret vidējo ES līdz plānotiem vairāk nekā 80% 2027. gadā, taču atpalicība tāpat šajā ziņā saglabāsies. Tad, lūk, ja par to būtu plakāti traktoru kolonnas priekšā, tad nebūtu pamata skepsei par zemnieku protestiem Latvijā. Mēs arī nebūtu līdzskrējēju citiem lomā, bet noteikti būtu daudz pamanāmāki starptautiskajos medijos. Un tad no šīs akcijas tiešām būtu jēga, ja kāds jau plašākā lokā un augstākas varas gaiteņos mūsu situāciju tuvāk iepazītu un varbūt noskaņotos to kaut kad risināt.
