Romāns Meļņiks sašķiro – kā šībrīža partijas patiesībā dalāmas kreisajās un labējās: “Vēlātājiem tas nozīmē saprotamākas izvēles”
0
Ievērojāt? Vairs nav dalījuma “krievi – kreisie”, “latvieši – labējie” (vai labie). Vēl nesen bija. Jā, varbūt daža partija par kreisu tika bez īsta pamata uzskatīta, jo vienoja pamatā krievu tautības cilvēkus un kādreizējās padomijas apjūsmotājus, bet neviena no tā dēvētām latviskām partijām sevi par kreisu pat neuzdrošinājās nodēvēt, pat ja to īstenotā politika bija visai kreisa.
Nu situācija mainījusies. Lielā mērā līdz ar Krievijas klaji demonstrēto agresiju (no kā norobežojās pat “Saskaņa”) pret Rietumu sabiedrību, Un arī līdz ar “Progresīvo” iznākšanu uz lielās skatuves, kā arī šleseriešu nu jau zināmus panākumus guvušiem centieniem vienlīdz izdabāt gan latviešiem, gan cittautiešiem.
Vienlaikus visradikālākie – Ždanokas sekotāji – nu zaudējuši drosmi pat iepīkstēties un paslēpušies aiz tāda partijas nosaukuma, ko, piedodiet, nespēju un arī negribu iegaumēt.
“Saskaņa”… Kopš kādreizējā līdera Ušakova evakuācijas uz Eiropas parlamentu, šis politiskais spēks palicis kā tāds jātnieks bez galvas. Vai bija kreiss? Daļēji jā, daļēji nē, ja vērtē varbūt ne tik daudz saukļus (tie arī tā dēvētajām labējam partijām medz būt kreisi), bet Ušakova varas laikā Rīgā veikto.
Šlesers, lai arī lielā mērā balstās ne tikai latviešu, bet ari cittautiešu vēlētāju atbalstā, kā jau pēc savas būtības kapitālists, nekad nav bijis kreiss. Viņam vienmēr vairāk rūpējis, kā pelnīt, nevis kā vienu spēkiem nopelnīto pārdalīt citiem. Attiecīgi arī domu biedros viņš pulcējis līdzīgi domājošos.
Progresīvie laikam vispamanāmāk sadrupināja šo dalījumu, ka krievu auditoriju uzrunājošas partijas ir kreisas, bet latviešu – labējas. Tas izdevās, iespējams, tāpēc, ka kopš neatkarības atjaunošanas bija pagajušas trīs desmitgades, lielā mērā nomainījies vēlētāju sastāvs. Proti, mazāk palicis to vēlētāju, kas ļoti skaudri atcerējas komunistu varas gadus ar ekonomikas stagnēšanu, uzspiesto vienlīdzību un sabiedrības pārkrievošanu.
“Progresīvajiem” arī izdevās šķietami neiespējamais – mobilizēt par sevi balsot jauniešus, kam turklāt nebija vēsturiskās atmiņas par padomju laikiem un kreisums šķita vilinošs.
“Vienotība”, ZZS un Nacionālā apvieniba sevi pozicionē kā labējus vai labēji centriskus politiskos spēkus, tomēr praktiskajā darbībā ik pa brīdim tiecas izpausties ar daudz kreisākām iniciatīvām nekā, piemēram, Progresīvie. Jo visiem kopīga interese – pievilināt sev to vēlētāju daļu, kas alkst, lai politiķi visu izdara viņu vietā, attiecīgi – lai dzīve uzlabojas, pašiem tā labad neko nedarot.
Apvienotais saraksts? Vēl ir savas sejas, savas identitātes meklējumos -, tas šajā kreisuma un labiskuma spēle nespēlē.
Ko valstij kopumā nozīmē tas, ka atbrīvojamies no pagātnes ietekmes šajā ziņā?
Jautājumā ir arī atbilde – esam izgājuši savu lielo pārmaiņu ceļu. Nu arī Latvijā beidzot var veidoties klasisks politiskais spektrs ar atklātu dalījumu kreisajos un labējos. Vēlētājiem tas nākotnē nozīmē daudz saprotamākas izvēles, kad nebūs jāzīlē, vai partijas tiešām darīs to, ko sola, un kas īstenībā slēpjas aiz to visai vilinošajiem lozungiem.
