Romāns Meļņiks: Pret inflāciju ar vienu tableti visām kaitēm? 11
Autors: Romāns Meļņiks
Tie, kuri uzņēmušies kredītsaistības mājokļa vai cita īpašuma iegādei, ļoti sāpīgi izjūt sekas tam, kā Eiropas centrālā banka cenšas pret inflāciju cīnīties, paaugstinot procentu likmes. Patērētāji to redz savos kredīta maksājumos Euribor procentu veidā. Ja vēl pērn un gandrīz septiņus iepriekšējos gadus Euribor bija ar mīnusa zīmi, tad tagad īsā laikā strauji pietuvojas 4% atzīmei.
Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidente Kristīne Lagarda paudusi, ka vidējais inflācijas līmenis joprojām ir pārāk augsts, līdz ar to procentu likmes vēl nav sasniegušas savu maksimālo līmeni, arī turpmāk paredzams procentu likmju paaugstinājums.
Protams, vēsturiski Euribor ir bijis vēl augstāks, taču tas ir vājš mierinājums kredītu ņēmējiem, kuri, apzinoties savas maksāšanas iespējas, ņēmuši iltermiņa kredītus un tagad spiesti mēnesī par tiem maksāt krietni vairāk.
Kā tas ietekmē mūsu maciņus? Katrs, kuram ir kredīts kādā no bankām, var salīdzināt ikmēneša maksājumu summu, kāda bija, piemēram, pirms gada vai diviem, un kāda ir tagad. Lai palīdzētu situāciju izprast tiem, kuriem nav kredīta saistību, izmantosim SEB bankas interneta lapā lasāmo ilustratīvo piemēru: ja kredīta summa ir 100 000 eiro, tad kopējās procentu likmes palielināšanās par 1% nozīmē, ka ikmēneša procentu maksājums pieaugs par aptuveni 50 eiro (gadā – ap 600 eiro).
Tā kā jūnijā ECB nolēma paaugstināt galveno bāzes procentlikmi līdz 4%, iepriekš minētais mēneša maksājumu sadārdzinājums turpmāk būs jāreizina ar 4. Protams, te svarīga ir atruna – ikviens gadījums ir atšķirīgs, jo katram klientam ir citāds atmaksātās aizdevuma pamatsummas apmērs, atlikušais kredīta periods, kā arī citi faktori, kas ietekmē ikmēneša maksājumu, bet kopējo tendenci tas nemaina. Un tas pie tam ir situācijā, kad vidējā inflācija joprojām ir ļoti augsta – jā, vairs nav 22% kā pērn, tagad ir 7,9%, bet tas tāpat ir daudz. Tātad pie tā, ka tāpat jau viss paliek dārgāks, arī maksājumi par, teiksim, mājokļa kredītu kļūst arvien lielāki.
Te ir vairāki aspekti, kas būtu uzmanības vērti. Vispirms, mediķu valodā runājot, – vai izvēlētās zāles ir tās efektīvākās saslimšanas (šajā gadījumā inflācijas) ārstēšanai? Ja banku ekonomistiem par šo vaicā, viņi teju vai visi atbild, ka citu variantu jau neesot – jāmazina pirktspēja, līdz ar to pieprasījums, tad palielināsies konkurence preču un pakalpojumu tirgū un attiecīgi kritīsies cenas, mazināsies inflācija.
Taču, kad atgādina, ka gandrīz septiņus gadus Euribor bija negatīvs ar domu tā veicināt kreditēšanu un līdz ar to ekonomikas attīstību, taču nekāda lielā ietekme uz kreditēšanu no tā neradās (vismaz ne Latvijā), sākas atrunas, ka ietekmējot arī citi faktori.
Un tieši tas, šķiet, redzams arī šajā gadījumā – ja atceramies, straujais inflācijas kāpums aizsākās līdz ar izejmateriālu un energoresursu sadārdzināšanos lielā mērā politisko procesi radīto satricinājumu starptautiskajos tirgos dēļ. Tiklīdz sadārdzinās gāze un naftas produkti, tā pēc īsa laika cenas aug it visam citam līdz sasniedz izmaksām un pieprasījumam atbilstošu līmeni. Un skaidrs, ka ECB lēmumi par procentu likmēm šo situāciju tiešā veidā neko daudz neietekmē, varbūt vien minimāli saīsina laiku līdz tiek sasniegts jaunais līdzsvars.
Taču tas, ko gan ietekmē procentu likmju palielināšana, ir nevienlīdzība. Valstīs ar augstu dzīves līmeni un attīstītu ekonomiku tas nozīmē palikšanu tajā pašā turīguma līmenī, savukārt nabadzīgās valstīs – ilgāku būšanu nabadzībā, grūtāku ceļu līdz turīgāko līmenim.
Jo vairāk situācijā, kad izejvielu un preču tirgus ir vienots, tātad cenas vienotā telpā ir līdzīgas, bet ienākumu gūšanas iespējas atšķiras. Mūsu situācijā būtu tieši otrādi – maksimāli jāveicina kreditēšana, mudinot brīvos līdzekļus nevis notērēt pārsvarā importa preču vai pakalpojumu apmaksai, bet gan ieguldīt ekonomikas attīstību veicinošās vajadzībās. Piemēram, studiju kreditēšanā, ražošanas modernizācijā, automatizācijā, energoefektivitātē, būvniecībā utt. Bez tā mēs tā arī paliksim atpalicējos neatkarīgi no tā, kāda būs vidējā inflācija.
Kādi secinājumi? Tāpat kā vienas zāles neder slimnīcā visiem pacientiem, tā arī viena pieeja problēmu risināšanai neder lielam valstu kopumam. Jo ietekme ir atšķirīga. Kādam pozitīva, kādam neitrāla, kādam negatīva. Lēmumu pieņēmējiem svarīgi ir uz procesiem raudzīties kompleksi, saskatīt cēloņu un seku kopsakarības iekšēji neviendabīgā vidē. Un gan jau risinājumi ir, kaut vai ieviešot atlaižu koeficientus noteiktos rēģionos vai ieguldījumiem kādos konkrēta veida objektos.
Visādā gadījumā ne jau mums būtu jārada receptes šāda mēroga problēmu risinājumiem, bet tas, ko mēs noteikti varam darīt – vērst recepšu izrakstītāju uzmanību uz to, ka zāles, ko mums dod, ir ar blaknēm.
