Romāns Meļņiks: Politika kļūst aizvien bezmērķīgāka. Ar retu izņēmumu
44
Viens pašreizēja satiksmes ministra ieraksts interneta saziņas tīklojumā X (kādreizējais Twitter) kārtējo reizi vedināja uz domam par to, cik reti ir gadījumi, kad Latvijas politiķi darbojas ambiciozi, mērķtiecīgi, tālredzīgi.
Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos politikā bija skaidrs virsmērķis – atjaunot un nostiprināt Latvijas neatkarību. Pēc tam bija ceļš uz iestāšanos NATO, Eiropas savienībā, iekļaušanos eiro zonā. Tad vēl atsevišķi periodi, kad bija jāmobilizējas krīžu pārvarēšanai, bet citādi var teikt, ka kopumā iestājās bezmērķīgas dreifēšanas periods. Jā, bija atsevišķas ļoti būtiskas reformas, taču tas notika nevis pateicoties kopējai virzībai uz mērķi, bet gan atsevišķu ministru pat politiski pašnāvnieciskai uzstājībai.
Spilgtākais piemērs – administratīvi teritoriālā reforma. Edgars Zalāns panāca tās pirmo posmu, Juris Pūce – otro. Pašvaldību skaits tika samazināts radikāli un, no šodienas pozīcijām raugoties, ļoti jēgpilni. Kas vel kādā jomā tik mērķtiecīgi mainīts? Izglītībā? Veselībā? Tur nebeidzama jostas savilkšana, attālinot pakalpojumus no lietotāja. Nodokļu reforma? Ar labu vārdu to piemin retais, tostarp arī pašreiz valdošajā koalīcijā netrūkst iepriekšējās reformas pārreformētāju. Banku reforma? Tā vairāk atgādināja demonstratīvu, pārgalvīgu spēlēšanos ar uguni, nedomājot un nerūpējoties par sekām. Šaušanu kāja pirms grūta, pārbaudījumiem bagāta ceļa. Un tas ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc tagad daudzos ekonomikas radītājos aizvien vairāk atpaliekam no kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas.
Var saprast iemeslus, lai arī tie principā nav pieņemami, tam, ka politikā aizvien mazāk redzam ambīcijas, mērķtiecīgu, tālredzīgu darbību.
Pirmkārt, lielu, mērķtiecīgu pārmaiņu virzīšana prasa līdera dotības. Taču pret spilgtiem līderiem parasti vērsta arī vislielākā kritika. Proti, nereti ir tā, ka pelēcību vadīts pūlis līderus sabradā pirms viņi uzspējuši ko labu paveikt.
Otrkārt, vēlētu amatpersonu pilnvaru laiks ir pārāk īss, lai izdomātu kādas būtiskas pārmaiņas, tās ieviestu un vēl uzspētu izbaudīt augļus. Jau pieminētā administratīvi teritoriālā reforma tam apliecinājums – tikai pēc gadiem redzam tās efektu, taču tās virzītājus gan politikā vairs nemana, jo pirmais pārmaiņu laiks daudziem, ko tās skāra, bija nepatīkams. Lai nu ko, bet politiķi no citu kļūdām ir iemanījušies mācīties. Tāpēc tie, kas ir tikuši pie varas, drīzāk tendēti paveikt ko ātru un, tā teikt, atraktīvu – atcelt nepieciešamību šoferiem līdzi vadāt auto dokumentus un pat vadītāja apliecību, samazināt kredītu procentu maksājumus vismaz daļai banku klientu, palielināt algas dažādās no budžeta finansētās nozarēs strādājošajiem vai pensijas pensionāriem utm.
Treškārt, aiz vārdiem, kas apliecina tālredzību, aiz mērķtiecības, uzstājības kā jauna virzīšanai nereti slēpjas intereses. Vai varbūt muļķība. Tā bija ar ostu reformu – tās pamatā bija cīņa pret politisko konkurentu ietekmi. Tā bija ar projektu par gāzes termināli Skultē – nevērtējot gāzes patēriņa samazinājuma tendenci, piegāžu jaudas kaimiņvalstīs, potenciālās izmaksas utt. Un tā bija ar jau pieminēto bēdīgi slaveno banku reformu jeb, kā toreizējais premjers Krišjānis Kariņš to dēvēja, finanšu sistēmas kapitālo remontu – tā aizbaidīja ne tikai “sliktos”, bet arī “labos” banku klientus, aizbaidīja investorus, sarežģīja dzīvi vietējiem banku klientiem, toties deva iespēju bankām pelnīt kā vēl nekad iepriekš.
Taču laimīgā kārtā ne viss ir tik slikti, kā brīžiem šķiet. Lai gan ir tā, ka politikā pirmie “pa kaklu dabū” stiprākie, spilgtākie, pamanāmākie, politiskais kaujas lauks tādus arī pievilina.
Retāk nekā gribētos, bet labi, ka vismaz kāds ir. Un jo vairāk pelēcību visapkārt, jo uz tāda fona labāk pamanāmi kaut vai minimāli atšķirīgie. Iepriekšējā valdībā tāds bija zemkopības ministrs Didzis Šmits – lai gan lielai daļai no viņa iniciatīvām var nepiekrist pēc būtības, tām bija arī vērā ņemams pamatojums, argumentācija. Piemēram, tā bija ar viņa ideju par lielveikalu slēgšanu brīvdienās. Savukārt pašreizējā valdībā ne visās, bet vismaz kādā no savas atbildības jomām centienus saskatīt problēmu būtību un meklēt risinājumus izrāda satiksmes ministrs Kaspars Briškens, kura vēstījumu internetā pieminu šī raksta sākumā. Kas tur tāds īpašs?
7. novembrī ministrs bija publiskojis savas domas par iepriekšējās Saeimas laikā uzsākto ostu reformu. Atļaušos nedaudz citēt viņa pausto: “Būsim atklāti – diskusijas par ostu reformu jau sen vairs nav par idejām, bet gan par politiskām birkām. Vairāk tiek runāts par to, cik tā ir aizkavējusies, nevis kādai tai vispār vajadzētu būt. Pastāv iemesls, kāpēc Latvijas politiskajā kultūrā vārds “reforma” ir pilnībā zaudējis savu vērtību sabiedrības acīs, – viss sākas un beidzas ar mazām izmaiņām pārvaldības shēmās, cerot sasniegt rezultātus, kas pat nav iepriekš nodefinēti.
Manā ieskatā līdzšinējā ostu reforma iekrīt šajā kategorijā. Tajā nav atrodamas vīzijas par to, kā mēs izcīnīsim savu vietu mainīgā pasaules tirgū, kur Krievijas tranzīta laiki ir beigušies. Konkrēti runājot, šai reformai trūkst trīs galveno apsvērumu: Pirmkārt, mēs esam pārāk maza valsts, lai mūsu ostas savā starpā nesaudzīgi konkurētu, nevis sadarbotos. Ko mēs redzam, kad Baltijas valstis prezentē savu ostu piedāvājumu ārvalstu investoriem?
No Lietuvas redzam skaidru piedāvājumu – nāciet uz Klaipēdu, kur mēs tieši specializējamies RORO (Roll-on/Roll-off) un konteinerkravu apkalpošanā. Igauņiem viss ir vienkārši – visas ostas apvienotas vienā kapitālsabiedrībā. Bet ko mēs redzam no Latvijas? Trīs ostas, kas katra stāsta par sevi un nespēj piedāvāt vienotus ostas, dzelzceļa, muitas, loģistikas, PVD u.c. risinājumus. Un ar vienotu piedāvājumu es nedomāju vienotu stenda dizainu austrumvalstu transporta izstādēs. Reformai jāparedz, ka ostām ir vienota stratēģija un ambiciozs biznesa plāns. /../ jābūt valsts līmeņa redzējumam par investīcijām infrastruktūrā. Pievedceļi, dzelzceļa savienojumi, integrēta loģistikas un rūpniecības sistēmas radīšana – šī ir sen praksē pārbaudīta stratēģija, kas spēcina valsts konkurētspēju. Otrkārt, ostām jāiet pakaļ pēc kravām, nevis tās jāgaida.
Krievijas tranzīta gadiem ilgais medusmēnesis ir atstājis mūsu ostas ar neveselīgas atkarības pēcgaršu. Mums ir nevis jāgaida ārvalstu viesi, bet gan pašiem jākļūst par viesiem ārvalstīs. /../ Mūsu ostu proaktīvu klātbūtni jājūt, kā minimums, Baltijas jūras valstīs. Pašiem jādzenās pēc iespējām – tagad ASV lielie uzņēmumi pastiprināti sāk investēt Kaspijas jūras reģionā un eksportēt lauksaimniecības tehniku uz Centrālāziju. Tuvojoties Ukrainas uzvarai un atjaunošanas projektam, sagaidāma rekordliela kravu plūsma. Vai šajās piegādes ķēdēs savu vietu izcīnīs arī Latvija? Treškārt, mēs nebūsim konkurētspējīgi bez labas pārvaldības. Ko investoriem nozīmē “laba pārvaldība”? Tas ir signāls par to, ka būs mazāk nenoteiktības un risku, kas saistīti ar līdzekļu izsaimniekošanu, vadības nekompetenci vai politisku iejaukšanos ostu operacionālajā darbībā…”
Gan jau pēc laika vērtēsim izpildījumu, taču mērķu uzstādījumi ir konkrēti, argumentēti, tālredzīgi, vai ne? Gribētos ko līdzīgu lasīt arī citu ministru vēstījumos tautai. Ne tukšas frāzes par, piemēram, zaļo kursu, labklājības celšanu, sabiedrības saliedēšanu utt, bet problēmu definējumus un piedāvājumu to risināšanai. Tikai no tā varēsim vērtēt katra kompetenci un vēlmi ko reāli labu darīt Latvijai.
Tā pavisam vienkārši runājot, gribas, lai pēc katras valdības krišanas katrs aizejošais ministrs sabiedrības atmiņā skaidri asociētos ar kādu valsts, sabiedrības labā paveiktu un ilgtermiņā tautai augļus nesošu darbu.
