Romāns Meļņiks: “Plānotās izmaiņas pensiju jomā ir politiskās tuvredzības piemērs”
41
Labklājības ministrija rosina uz laiku ieviest izmaiņas likumā – no 2025.gada sākuma līdz 2028.gada beigām pensiju otrajā līmenī par vienu procentpunktu iemaksu likmes nonāks mazāk, bet pirmajā līmenī attiecīgi vairāk. Gan Finanšu ministrija, kas šo rosina, gan Labklājības ministrija, kas akceptē un virza, mūs mierina, ka šodienas pensionāri no tā necietīšot un gan jau nākotnes pensionāri arī nē. Cerams. Iespējams.
Var piekrist, ka ciparu izteiksmē īstermiņā milzu kaitējuma nebūs. Ilgtermiņā gan.
Gan tāpēc, ka šī manipulācija ar cipariem faktiski ir aizņemšanās šodienas pensiju izmaksām no naudas, kam bija jānonāk nākotnes pensionāru uzkrājumu fondā. Gan tāpēc, ka ļoti smaga ietekme varētu būt signālam par to, ka pensiju sistēma nav nemainīga, līdz ar to nav prognozējama, un tātad, iespējams, uz to nevar vairs paļauties. Ja maina spēles noteikumus spēles gaitā, var viegli paredzēt, ka aizvien mazāk nākotnē būs to, kas šo spēli gribēs spēlēt.
Bet, ja politiķi ar savu rīcību veicina sabiedrības nedrošību par nākotni, tad jājautā, piedodiet, ar kuru galu šie lēmumu pieņēmēji domā vai kuras valsts interesēs viņi darbojas?!
Te ir būtiski īsumā atgādināt atšķirības starp pensiju pirmo un otro līmeni. Strādājošo iemaksas pirmajā līmenī nodrošina vecuma pensiju un pabalstu izmaksu esošajiem pensionāriem. Jo strādājošajam ir lielākas sociālās iemaksas, jo teorētiski uz lielāku pensiju var cerēt nākotnē, taču vismaz šajā līmenī tas būs tieši atkarīgs no tā, cik daudz nodokļu maksātāju būs nākotnē un cik lielas iemaksas budžetā viņi veiks. Savukārt pensiju otrais līmenis ietver valsts fondēto jeb uzkrājošo pensiju shēmu – nauda tiek ieskaitīta pensiju fondos, kuri to saglabā un teorētiski tiecas vairot.
Ņemot vērā tendences demogrāfijas jomā, kas liecina, ka nākotnē pelnītāju būs aizvien mazāk, būtu svarīgi motivēt cilvēkus palikt dzīvot Latvijā, jau tagad tiekties iegūt labāku izglītību vai kvalifikāciju, lai pelnītu vairāk, tātad arī nodokļos nomaksātu vairāk. Vai tas tiek darīts? Kaut kā nemana. Tieši pretēji – rada nedrošību par nākotni Latvijā, uzkrājumiem paredzēto pārceļot uz šodien iztērēt paredzēto, vienlaikus ilgstoši neko vairāk par tukšu kritizēšanu nedarot, lai otrā pensiju līmeņa līdzekļu pārvaldītāji darbotos efektīvāk.
Pensiju sistēma nav izšķiroša nākotnes izvēļu pieņemšanā – jaunības gados cilvēkiem nav raksturīgs domāt par pensiju. Taču šī ir viena no tām jomām, kur īpaši svarīga ir stabilitāte. Politiķi nevar mētāties ar lēmumiem. Nevar viendien mudināt pelnīt vairāk un tad otru dienu atņemt uzkrājumam paredzēto par labu kādam citam, kas varbūt nav centies nedz gūt labu izglītību, nedz veidot savu darba karjeru, lai pelnītu vairāk. Pat tiem, kas vēl nedomā, kāda viņiem būs pensija, šādi vēstījumi par viņu uzkrājumu pārcelšanu šodienas pensiju izmaksām tikai vairo neuzticēšanos valstij, rada sajūtu, ka tiek piemānīti, pat apzagti.
Finanšu krīzes apstākļos vēl var saprast, ka valsts uz nākotnes pensiju rēķina veic kādus grāmatvediskus manevrus, lai sabalansētu budžetu, taču arī tad būtu skaidri jādefinē uz cik ilgu laiku to dara, kad naudu atdos un kādā veidā atdos. Tagad finanšu krīzes nav, ir vien diezgan aplamā veidā organizēta pārbīde dažos nodokļos, ko īsti par reformu dēvēt negribētos. Un tas rada vēl lielāku neuzticēšanos notiekošajam, jo nevaram taču zināt, cik liela jēga būs no šobrīd iecerētajām pārmaiņām, vai nebūs tā, ka tas, ko tagad dēvē par pagaidu risinājumu, paliks nemainīgs uz visiem laikiem utt. Jo daļēji kaut kas tāds taču jau piedzīvots.
Pensija jau tā Latvija vairumam krietni mazāka nekā valstīs, uz kurām visbiežāk emigrē mūsu tautieši. Nu aizvien vairāk tiek radīts iespaids, ka pat šī salīdzinoši nelielā pensija nākotnē nebūs garantēta. Jo notērēs tagad. Vai ļaus otrā līmeņa uzkrājumiem zaudēt vērtību fondos. Kāds signāls? Ka nākotne nav droša. Ka drošāk par savu nākotni parūpēties pašam. Laikus. Tostarp, pārceļoties uz dzīvi tur, kur sociālās garantijas politiķi nevar atļauties tā bradāt kājam, kā tas ir Latvijā. Diemžēl.
Protams, var teikt, ka ir vēl trešais pensiju līmenis, ir daudzi dažādi uzkrājumu veidošanas veidi, bet…
Pirmkārt, uzkrājumu veidošana vai neveidošana pēc algas nodokļu nomaksas ir visnotaļ privāta lieta, to nevajag jaukt ar valsts darbībām ar pensijām paredzētajiem līdzekļiem. Otrkārt, nedod Dievs, ja arī trešajam pensiju līmenim vai citiem uzkrājumu veidošanas veidiem pieķersies budžeta dalītāju veiklās rociņas!
Kopumā var teikt, ka plānotās izmaiņas ir politiskās tuvredzības piemērs. Šādas pārbīdes, ko rosina Finanšu ministrija un dīvainā kārtā akceptē un likuma izmaiņu veidā virza Labklājības ministrija, varbūt ir, budžeta terminoloģijā runājot, fiskāli neitrālas, varbūt pie varas esošajiem ļauj nopirkt nabadzīgāko vēlētāju balsis, tiem straujāk ceļot mazās pensijas un dalot piemaksas, taču ilgtermiņā grauj uzticēšanos pensiju sistēmai, tātad arī grauj pašu pensiju sistēmu. Ja to virzītu politiskie viendienīši, vēl varētu saprast, bet ne tad, ja Jaunā Vienotība un ZZS. Lai nu ko, bet no šiem diviem politiskajiem spēkiem pieeju “pēc mums kaut vai grēku plūdi” nebiju gaidījis.
