Romāns Meļņiks par Ukrainas bērnu slimnīcas spridzināšanu: Briesmīgākais, ka neviens pat nemēģina šo civiliedzīvotāju terorizēšanu apturēt
139
Krievija sagrauj dzīvojamās mājas, sagrauj lielveikalus, saspridzina siltuma un elektrības apgādes infrastruktūru Ukrainā. Nu, redzot, ka soda par to nav, iet tālāk – raida spridzekli uz civilizētai sabiedrībai vissāpīgāko vietu – bērnu slimnīcu. Kas var sekot tālāk? Cik ilgi un līdz kādai robežai tā var turpināties? Bail iedomāties, ko vēl atļausies. Jo var taču atļauties. Tas taču ir pārbaudīts sazin cik reizes.
Tā pati metode, kas reiz nostrādāja lielpilsētas vārtrūmē, izrādās ir pielietojama arī valstu attiecību mērogā. Iespļauj sejā, skatās, kas notiks. Nekas nenotiek – pretī nespļauj, jo tiem, kas sevi pieskaita pieklājīgai sabiedrībai, tā nepiedienot darīt. Nosoda, pašausminās un nomierinās. Vien vairs nenāk spļāviena attālumā. Pašpuika uzsit kādam “kundziņam” zilu aci – tas pats. Ko tālāk? Šiem glaunajiem mīkstmiešiem ir kāda pacietības robeža? Vai varbūt nav? Ja esi bez bremzēm, vari darīt ko gribi? Kārdinājums to pārbaudīt ar katru jaunu soli kļūst aizvien lielāks. Varbūt iesist pa sāpīgām vietām? Sit. Vienreiz. Otrreiz. Trešo. Pēc ceturtās neseko pat gaušanās un nosodījums. Pieraduši. Samierinājušies. Tā ir zīme, ka var atļauties šos izaicināt vēl vairāk? Nu, labi, iesitīs pa vissāpīgāko vietu. Iesit. Atkal nekas vairāk kā nosodījumi…
Visatļautības radīta apmātība provocēt vēl un vēl, un vēl… Pat tie, kas uzdodas par policistiem, neuzdrošinās tā īsti iejaukties. Kāpēc? Jo visi apkārtējie kopā ņemot nejūtas tik stipri kā tas viens, kas atļaujas darīt, ko grib? Naivi cer, ka šis pieaugs reiz, nāks pie prāta un nomierināsies? Vai varbūt, ka spēki apsīks un dabūs, kā saka, galu? Tātad vajag vien paciesties un problēma pati zudīs? Vai varbūt kādam ir izdevīgi pieļaut viņa plosīšanos, jo tad būs lielākā skaitā brūces, ko lāpīt?
Krievijas agresijas gadījumā Ukrainas amatpersonas ne vienu vien reizi ir paudušas: mēs jūs, rietumniekus glābjam – ja mēs tā nepretotos, Krievijas armija ietu tālāk – pāri ES un NATO robežām. It kā loģiski, ka visiem to būtu jāsaprot un maksimālas pūles jāvelta, lai apvaldītu agresoru. Diemžēl ne visi velta tās nepieciešamās maksimālās pūles. Tie, kas pagātnē ko līdzīgu kā tagad ukraiņi piedzīvojuši, tie gatavi, tā teikt, atdot pat pēdējo kreklu, palīdzot Ukrainai, bet tie, kas tā tālāk no robežām un vēl nejūtas apdraudēti, labprātāk ļaujas garai un pārgudrai spriedelēšanai…
Ko gaida? Kad tam vienam beigsies idejas asiņainām provokācijām un viņš ķersies pie pēdējās dienas ieročiem? Pat zinot, ka pats pēc tam neizdzīvos. Bet saprotot, ka tālākā spēle kļuvusi pārāk garlaicīga…
Mums it kā stāsta, ka nedrīkstot provocēt vēl agresīvāku rīcību, ka esot jātiecas savaldīt soli pa solim… Kā? Palīdzot Ukrainas armijai? Labi. Bet tas, kas frontē notiek, ir vien daļa no spēles. Tur vismaz līdzsvars un daudzmaz saprotami principi. Taču asiņainās spēles aizsācējam, iespējams, lielāka interese ir par to spēles laukumu, kas šaipus frontes, kur vien aizstāvas, bet nepretojas. Cik raķetes, kas raidītas pa civilajiem tiks notriektas, kādus postījumus nodarīs atlūzas, kurš būs veiklāks – raķešu un dronu palaidēji vai notriecēji, kāda būs reakcija pēc kārtējiem postījumiem utt.
Tas briesmīgākais, ka neviens pat nemēģina šo civiliedzīvotāju terorizēšanu apturēt. ANO neieved Ukrainā savu karaspēku sargāt skolas, slimnīcas, dzīvojamos rajonus, pat ne atomelektrostacijas. Tās, kas sevi dēvē par lielvalstīm, vienotā balsī nepasaka, ko drīkst darīt karā, ko ne. Nepiedraud ar viņam patiesi jūtamām sekām. Bet vajadzētu. Grūti saprast, ka pašpuikas respektē tikai spēka paņēmienus? Pēc principa: zobs pret zobu, aci pret aci. Labi, ja kāds negrib vārtīt rokas, ir arī citas metodes, kā likt sajust sāpes. Zaudēta jahta vai liegums apceļot pasauli, kā redzams nesāp.
Bet var jau būt, ka Rietumvalstīs dzīvojošajiem pašiem tā īsti vēl nesāp. Arī tie uz notiekošo vēl raugās kā uz tālumā esošu spēli, kur viens tā ciniski spēlējas ar dzīviem cilvēkiem kā ar alvas zaldātiņiem?…
