Romāns Meļņiks par alkohola ierobežojumiem: Saskaramies drīzāk ar amatpersonu vēlmi demonstrēt aktīvu darbību nevis atrisināt problēmu
40
Dažāda līmeņa amatpersonas aizvien sparīgāk runā par to, ka nepieciešami bargāki ierobežojumi alkohola iegādei. Tā mēs panākšot mazāku alkohola patēriņu, attiecīgi – veselīgāku sabiedrību. Te gribas teikt: ja viss dzīvē būtu tik vienkārši, cik daudz gan citu ne mazāk aktuālu negāciju mūsu sabiedrībā būtu bijis iespējams izskaust.
Šķiet, ka šajā gadījumā mēs saskaramies drīzāk ar amatpersonu vēlmi demonstrēt aktīvu darbību nevis atrisināt problēmu. Jo zināms, ka risinājums prasītu kompleksu pieeju un prāvus ieguldījumus. Tas arī nenāktu tik ātri, nebūtu tik uzskatāms, kā prasība ātrāk slēgt veikalus vai pārcelt “alkopilngadības” vecumu.
Pirms ķerties pie rosinājumiem konkrētām izmaiņām normatīvos, vispirms būtu jāiegūst precīzus datus un jāizanalizē gan alkohola patēriņa struktūra (kas dzer, ko dzer, cik daudz, cik bieži), gan cēloņi pārmērīgam un regulāram alkohola patēriņam, gan legālās un nelegālās iegādes iespējas. Droši vien, ka par kaut ko no tā amatpersonām ir dati, taču noteikti tie nav visaptveroši un šaubos vai rūpīgi izvērtēti.
Lai nebūtu riska, tā teikt, noslīkt milzīgas informācijas gūzmā, var mēģināt vispirms izdalīt galvenās patērētāju grupas, apzināt un izanalizēt to ieradumus, arī alkohola alternatīvas iegādes motīvus un iespējas to vai citu ierobežojumu ieviešanas gadījumā.
Kādas tās varētu būt? Ilustratīvi uzskaitīšu dažas iespējamās grupas un to iespējamās rīcības, vienlaikus atkārtojot, ka lēmumu pieņēmējiem derētu padziļināts izvērtējums.
Cilvēkus, kas ļoti bieži pērk un lieto lēto alkoholu, veikalu darba laika maiņa var tieši motivēt uz dažādu nelegāli izgatavotu un tirgotu dziru lielāku patēriņu. To esam piedzīvojuši padomju gados, kad pat lētie spirtotie dzērieni bija deficīts – alkoholiķi apreibinājās, dzerot odekolonu. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados nelegāli iegūstamā alternatīva bija nezināmas izcelsmes un kvalitātes spirts. Bet tas nozīmē gan nepieciešamību pēc papildu resursiem policijā, lai šo nelegālo tirgu apkarotu, gan arī paredzamu lielāku slodzi veselības aprūpes sistēmai, glābjot ar surogātdzērieniem saindējušos personu dzīvības.
Var pieļaut, ka veikalu darba laika ierobežojumi neko neietekmēs arī tai patērētāju grupai, kas iedzer, tā teikt, kulturāli – pa glāzītei pie pusdienām vai vakariņām, izvēloties dārgus dzērienus. Šī alkohola lietotāju daļa gan jau savas “maltīšu piedevas” iepērk laicīgi, arī veido uzkrājumus.
Kas vēl? Tie, kas ballējas un vienā brīdī saprot, ka pudeles tukšas, bet slāpes nav rimušas, tāpēc skrien uz veikalu kamēr tas vēl nav slēgts? Jā. Varbūt. Bet tad jāpēta, cik liela ir šī grupa un cik lielā mērā tās dēļ ieviestie veikalu darba laika ierobežojumi kopējo situāciju uzlabos.
Labi, var diskutēt, vai tiešām ballīte bez alkohola neskaitās ballīte, taču šķiet, ka šis jautājums pakāpeniski zaudē aktualitāti, jo daudzviet redzēts, ka iepriekš ar alkoholu bagātināti pasākumi nu tiek rīkoti, viesus cienājot ar stilīgiem un daudzveidīgiem bezalkoholiskiem dzērieniem. Un tā pat kļūst par tādu kā modes lietu tāpat kā bezalkoholiska alus patēriņš, piemēram, Jāņos.
Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis rosinājumu ļaut svētdienās alkoholu vien līdz trijiem dienā Saeimas komisijā pamatojis ar skaidrojumu, ka brīvdienas, kad lielākā daļa cilvēku atpūšas no darba, esot papildu riska faktors pārmērīgai alkohola lietošanai. Iespējamās sekas – slimības, akūti stāvokļi, hospitalizācija, darba nespēja utt.
Pieļauju, ka tā ir, taču vai ar iegādes ierobežojumiem jebkādā veidā būs novērsti cēloņi tam, kāpēc cilvēki vispār lielos daudzumos vai ļoti regulāri lieto alkoholu? Vai kāda no amatpersonām vispār interesējusies, kādi regulāram un pārmērīgam alkohola patēriņam ir emocionālie vai sociālekonomiskie cēloņi? Stresu “aizlej”? Dzīve garlaicīga, gribas sevi vismaz tā iepriecināt? Kas vēl? Vai par dzeršanas cēloņiem ir interesējušies deputāti, kuri rosina ierobežot alkohola tirgošanas laiku, to uzskatot teju vai par brīnumtableti alkohola patēriņa ierobežošanai? Vai ir padziļināti pētījumi par iemesliem, kāpēc cilvēki vairāk patērē alkoholu? Un attiecīgi – vai ir bijušas diskusijas par kādiem rīcības plāniem, lai novērstu tieši šo cēloņu ietekmi?
Vismaz es neesmu dzirdējis, ka kāds, tā teikt, raktu tik dziļi. Jo vieglāk atraktīvi vicināt ar cirvi ar aizliegumiem, ierobežojumiem, tā pievēršot publikas uzmanību, bet faktiski ietekmējot vien problēmas redzamo daļu. Efekts tādai rosībai paredzams – tas būs tuvs nullei.
Atsevišķa grupa varētu būt jaunieši, skolēni. Vismaz te, kā vēsta dažādi mediji, ir bijuši pētījumi, kas uzrāda, ka Latvijā palielinās alkoholu lietojušo meiteņu īpatsvars, pirmo reizi pārsniedzot zēnu īpatsvaru. Arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta dati par 2023. gadu liecina, ka ir palielinājies izsaukumu skaits, kas saistīts ar bērniem, kuri lietojuši alkoholu. Savukārt Nacionālā veselības dienesta dati liecina, ka būtiski ir pieaudzis pirmreizēji ambulatori un stacionārā ārstēto bērnu skaits ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem alkohola lietošanas dēļ.
Dati par to, tātad ir. Jādomā, ka tajos parādās arī ticama informācija par to, kādā veidā skolēni tiek pie alkohola. Tiešām visos gadījumos vainīgi ir pilngadīgie skolas biedri, kas čakli apgādā nepilngadīgos? Ja tā ir vairumā gadījumu, tad, protams, vecuma ierobežojuma celšana var līdzēt. Bet tomēr svarīgi arī zināt, cik lielā daļā gadījumu “izpalīdz” pieaugušie? Vai ir mēģināts rast veidus, lai šādu “kontrabandu” apkarotu? Cik daudz ir pieķerto un sodīto? Un atkal – ja 18 vai 19 gadu vecumā jaunieši nevarēs iegādāties legāli iegādāties alkoholu veikalā, vai mazināsies viņu interese par šo “aizliegto augli” un vai nebūs vēl jo lielāks vilinājums pie tā tikt nelegāli?
Tie ir jautājumi uz kuriem atbildes būtu akūti nepieciešamas. Vēl jo vairāk, ja zinām, kā nelegālā tirdzniecība ar apreibinošām vielām aizvien vairāk zeļ un plaukst mobilās saziņas vidē, piemēram, caur Telegram, un, ka tiesībsargājušās institūcijas joprojām nav atradušas veidu, kā to izskaust. Dažādus smēķēšanas rīkus, kas oficiāli aizliegti, to cienītāji nu aizvien vairāk pērk internetā. Tātad mums jau ir pieredze ar to, ka formāla pieeja ne tikai nestrādā, bet arī var nodarīt lielu ļaunumu – neviens taču nekontrolē preču kvalitāti nelegālajā tirgū. Uz tā paša grābekļa jāuzkāpj arī alkoholisma apkarotājiem?
Lai pēc visa teiktā nerastos pārpratumi, akcentēšu galveno: alkohola patēriņu sabiedrībā mazināt noteikti vajag, taču tas jādara ļoti pārdomāti, efektīvi, jo īpaši rūpīgi izvērtējot ierobežojumu apiešanas scenārijus un tā sekas. Cīņā ar šo problēmu nedrīkst radīt situāciju kā ar pūķa galvām pasakās – jo vairāk nocērt, jo vairāk sarodas vietā.
