Mums nav teikšana par to, kādām vajadzībām tiek tērēta mūsu nodokļos nomaksātā nauda. To mūsu vietā izlemj politiķi. Bet ļoti gribētos, lai Latvijas pilsoņiem, nodokļu maksātājiem būtu vismaz iespēja noteikt, kas nekādā gadījumā netiek finansēts no viņu nodokļiem.
Jā, protams, zināms, ka viss tāpat saplūst kopējā katlā un politiķi, budžetu pārdalot, katru robu var aizpildīt, ja vien vēlas. Tomēr varbūt varētu izdomāt sistēmu, kad kaut vai centu no personas nodokļiem, kas negrib, piemēram, finansēt Latvijai nelojālas partijas, atskaita no ikgadēja finansējuma konkrētām partijām. Lai tā nauda tiek kaut kam lietderīgākam. Un te pat nav runa par to, par cik centiem vai eiro kāda partija saņems mazāk – te svarīgāk būtu, ka Finanšu ministrijas vai KNAB interneta lapās būtu katram redzams tāds kā antiprioritāšu reitings. Un gan mediji, gan soctīkli par to ziņotu. Būtu, tā teikt, ne tikai balsojums ar biļetenu vēlēšanās, bet arī balsojums ar naudu. Pie tam nevis dodot tik, cik politiķi paši pielēmuši, bet gan atņemot tam, ko sabiedrība negrib finansēt.
Šajā kontekstā interesētu, ko mūsu lasītāji negribētu uzturēt no saviem nodokļiem. Priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedriskajā televīzijā? Kariņa lidojumus (lai pats atmaksā iztērēto)? Pabalstus tiem, kas savā mūžā nevienu dienu nav strādājuši un attiecīgi arī pensiju nav nopelnījuši? Veselības aprūpi tiem, kas savu veselību aizlaiduši postā, lietojot narkotikas vai pārmērīgi alkoholu? Atbalstu jaunu elektroauto iegādei? Finansējumu Saeimas rezidencei Jūrmalā?
Te gan der maza, bet svarīga piebilde. Karš mūsdienās ir visbezjēdzīgākais, visaplamākais visa veida resursu tērēšanas veids, bet, ja reiz tagad reāli kara draudi pastāv, mums jāatvēl iespējami liela nauda savai aizsardzībai, lai nepazaudētu itin visu, kas mums ir. Tāpēc vismaz šajā situācijā papildu finansējums aizsardzībai ir neapšaubāma vajadzība. Par visu pārējo valsts budžeta tēriņu lietderību gan varam un vajag diskutēt.
Kad par valsts finansēm atbildīgie atkal mums stāstīs, ka vissvarīgākajām sabiedrības vajadzībām joprojām naudas nepietiek, būs pamats norādīt uz daudzajiem nelietderīgajiem tēriņiem uz kuru rēķina varētu ieraupīt. Un tad lai taisnojas, kāpēc tam, ko sabiedrība atzīst par nelietderīgu, nauda atrodas, taču neapšaubāmām vajadzībām kā pietrūka, tā pietrūkst.