Romāns Meļņiks: Nesaprotu cilvēkus, kam pilnas bikses bailēs no Trampa otrreizējas tikšanas prezidenta amatā
87
Nesaprotu cilvēkus, kam jau tagad, tā teikt, pilnas bikses bailēs no Trampa otrreizējas tikšanas prezidenta amatā. Un te pat nav runa par patikšanu vai nepatikšanu – vien par to, ka krišana panikā šajā situācijā principā ir bezjēdzīga un muļķīga. Īpaši tas attiecas uz vairumu no mums, kam nav balss tiesību ASV vēlēšanās. Ja no mums tāpat nav atkarīga viņa ievēlēšana vai neievēlēšana, tad kāda jēga bojāt nervus?
Un kāda gan leiputrija iestātos, ja Trampu neievēlētu un kāda traģēdija notiktu, ja gadījumā ievēlētu Trampu? Publiskā retorikā varbūt atšķirību manītu, taču skaidrs, ka kopumā ASV īstenotā politika būtiski nemainītos. Tāpat kā nevar liels okeāna kuģis trauji mainīt virzienu, tā arī tik lielas valsts īstenotā politika, varas partijām mainoties, saglabā inerci. Vismaz demokrātijā tā ir.
Un pat ja ievēl – neesam jau viņa prezidēšanas laiku piedzīvojuši? Kas tolaik tik traģisks notika? Ak, bailes, ka viņš tā draudzēsies ar Putinu, ka pārvilks svītru līdzšinējam ASV atbalstam Ukrainai, liks Ukrainai padoties utt.? Kas tā liek domāt? Iepriekšējā pieredze? Bet vai situācija pasaulē šajā laikā nav radikāli mainījusies? Vai Putinu vēl citu valstu līderi uztver kā sev līdzvērtīgu? Absolūtā vairumā gadījumu nē!
Labi, pavērtēsim visu pēc kārtas. Sāksim ar slaveno Trampa saukli “Make America Great Again” (“Padarīsim Ameriku varenu atkal”), ap kuru viņš pulcē lielu daļu atbalstītāju, tā dēvēto MAGA (no saukļa saīsinājuma) piekritēju. Ja Krievija kara pret Ukrainu rezultātā iegūtu kaut kvadrātpēdu Ukrainas zemes, tad taču Krievija būtu parādījusi, ka ir varena atkal, pierādījusi, ka ar kara palīdzību var panākt savu, ka kara vešanas jauda tai ir kaut nedaudz, bet lielāka par visiem tiem militārajiem resursiem kopā ņemot, ko Ukraina saņem no Rietumvalstīm, tostarp ASV! Proti, tad Krievija būtu varena atkal nevis Amerika. Var viegli prognozēt, kurās vēl pasaules daļās sāktos mēģinājumi ko atkarot, sabiedrotajos ņemot Krieviju. Jau redzam, cik smagi nu klājas Izraēlai šajā ziņā.
Domājat, ka Tramps to nesaprot? Labi, pat ja pieņemam, ka var nesaprast, tomēr viņa partijā, valsts pārvaldē kopumā, specdienestos utt. saprot, ka ASV un tās sabiedrotie nevar atļauties pieļaut vēl lielāku haosu pasaulē. Un gan jau tiks iedarbināti kādi īpaši mehānismi, lai neļautu prezidentam pieļaut nepieļaujamas kļūdas.
Nākamais arguments – šobrīd pasaulē notiek ļoti straujš vecā bruņojuma un vecās munīcijas, ja tā var teikt, utilizācijas Krievijas-Ukrainas frontē process un – jo īpaši Rietumvalstīs, ASV ieskaitot – militāro jaudu modernizācija. Vēl vairāk – karš Ukrainā un nu jau Krievijā ieroču un munīcijas ražotājiem ir kā milzīgs reāllaika mācību poligons, kur testēt jaunos ražojumus, saprast, kas perspektīvs un kas morāli novecojis utt. Milzu resursus valstis velta militārās rūpniecības attīstīšanai. Arī ASV. Un tas ir ļoti būtiski katras valsts ekonomikai, jo līdz ar miltāro, attīstās arī citas rūpniecības nozares (tas gan tā ir Rietumvalstīs, ne Krievijā, kur no globālām piegādēm izolētā militārā rūpniecība brūkošo ekonomiku neglābj). Tiešām domājat, ka Tramps kā uzņēmējs tam stāsies pretī?
Un vēl ir investori, kas jau sen nepacietībā gaida, kad tiks pie kara sagrauto Ukrainas pilsētu un rūpniecības atjaunošanas. Var ar pilnu pārliecību teikt, ka Krievijas iekarotā teritorija viņus interesētu vienīgi tad, ja Ukraina to atgūtu. Jo investēt Ukrainā, kas tiecas iekļauties Rietumu sabiedrībā, ir daudz drošāk nekā prognozējami agresīvajā Krievijā, kur strādāt nemotivēti iedzīvotāji.
Gan starp investoriem, gan tiem, kas pelna no militārās rūpniecības, ir arī ļoti daudz Trampa atbalstītāju. Grūti iedomāties, ka tos viņš nerespektētu.
Kāds iebildīs, ka Trampa un viņa izvēlētā potenciālā viceprezidenta retorika nu nemaz nešķiet izsvērta, tālredzīga, prognozējama? Te ir vairāki pretargumenti. Pirmkārt, viss, ko viņi un daudzi viņu atbalstītāji vēsta (ieskaitot visādus miera plānu izklāstus) ir nekas vairāk kā priekšvēlēšanu kampaņas daļa kam ar reālo dzīvi nav nekāda sakara. Kādu vēlētāju noskaņojumu uzrāda socioloģija, tādu viņi “atražo”. Ja vienas partijas kandidāts saka “balts”, tad otram loģiski jāsaka “melns” utt., lai gan te ir nianses. Proti, ja demokrātu kandidāts apliecina atbalstu Ukrainai, tad republikāņu kandidāts var gan teikt, ka neko nedos, gan arī kritizēt konkurentu, ka par maz tiek dots. Redzam, ka republikāņu pārstāvju domas šajā ziņā ir mainījušās par labu vēl lielākam atbalstam. Taču jāsaprot, ka objektīvi abu lielpartiju pretendenti uz prezidenta amatu vispirms domā par vēlētāju balsu pievilināšanu un karš tālu Eiropā ir vien temats par ko debatēt.
Ko darīt šādā situācijā? Droši vien nelikt kā kazino visu naudu par labu vienam, nesadedzināt tiltus ar otru, jo mums būs jāpieņem un jārēķinās ar to prezidentu, ko pastarpināti ievēlēs ASV vēlētāji. Ukrainas prezidents Zelenskis šajā ziņā rāda labu piemēru – gan ASV parlamentā vienādi cieņpilni uzrunājot abas partijas, gan veidojot labas attiecības ar esošo prezidentu un vienlaikus uzturot diskusiju ar abu partiju pretendentiem uz prezidenta amatu.
Kāds radikālāks Trampa nīdējs varbūt te paustajā mēģinās saskatīt kādas politiskas simpātijas? Nepūlieties, tas lieki. Ne es balsošu ASV prezidenta vēlēšanās, ne manām simpātijām vai antipātijām būtu kāda nozīme. Bet viens gan skaidrs: ko ASV vēlētāji ievēlēs, to respektēsim, kā tas demokrātiskā sabiedrībā pienākas. Amata, ne personas dēļ. Personas nāk un iet, amats un tā svars pasaulē paliek.
