Romāns Meļņiks: Ne jau pateicoties cītībai mācībās un iepriekšējos darbos sievietes tiks amatos, bet spekulējot ar dzimumu
80
Ir tēmas, par kurām rakstot, gribētos būt sievietei, aizstāvēt savu pozīciju tieši no sievietes pozīcijām. Lai nebūtu pamata pārmetumiem par it kā diskriminējošu attieksmi. Bet ir tā kā ir, jums katram ir iespēja lasīt vai nelasīt tālāk rakstīto, tāpat arī komentēt, vadoties pēc principa: nelasīju, bet man ir viedoklis.
Runa ir par dzimumu līdztiesību. Šo jautājumu nupat skatījuši valdībā. Ministru prezidente Siliņa īpaši akcentējusi nepieciešamību nodrošināt dzimumu līdztiesību valsts kapitālsabiedrību vadībā, kā piemēru minot aviokompāniju airBaltic, kuras padomē ir tikai vīrieši. Viņa arī aicinājusi ministrus padomāt par to, lai, meklējot pretendentus amatiem, būtu vadlīnijas, kā nodrošināt dzimumu līdztiesību.
Šādā brīdī loģiski ir vaicāt: vai prioritārs ir tas, lai valsts uzņēmumu vadībā darbotos zinošākie no zinošākajiem, prasmīgākie no prasmīgākajiem, vai varbūt tādi, kas labi un politkorekti izskatās? Ja izvēle ir par labu politkorektumam nevis profesionalitātei, tad skaidrs, ka amatvietas ir vien siltas vietiņas derīgiem cilvēkiem, augstu efektivitāti no viņu atrašanās amatos varam negaidīt.
Nav šaubas, ka līdztiesība ir aktuāla tēma, bet tai vairāk jābūt vērstai uz iespēju vienlīdzību nevis vadītāja izvēli pēc faktiski viena kritērija – dzimuma.
Vai ir barjeras sieviešu karjerai tieši pēc dzimuma kritērija? Kur?
Jā, ir dzirdēti viedokļi, ka mazāk atalgotos un ar sociālām garantijām sliktāk nodrošinātos darbos vairāk ir sievietes, kamēr ekonomisko resursu pārvaldībā – vīrieši. Bet te uzreiz jāanalizē cēloņi. Vai ir juridiskas, tradīciju, aizspriedumu utml. Barjeras sievietēm ieņemt pat visaugstākos amatus? Droši varam teikt, ka Latvijā tādu nav. Pieņemot darbā netiek ņemts vērā kandidāta dzimums, vecums, reliģija, seksuālā orientācija, ģimenes stāvoklis, utt. Tikai un vienīgi profesionalitāte un atbilstība amatam. (Cits stāsts, ja politiķi saliek amatos savējos, bet tas arī parasti nav saistāms tieši ar diskrimināciju pēc dzimuma)
Kāpēc tad sanāk tā, ka sievietes strādā zemāk atalgotos darbos? Tas vairāk saistās ar pašu cilvēku profesijas izvēli un to finansējumu. Piemēram, skolotājas pārsvarā ir sievietes. Bet! Atgādiniet, no kura budžeta maksā algu skolotājiem, kurš tātad vainīgs pie tā, ka sievietes tiek mazāk atalgotas. Līdzīgi varētu runāt arī par medmāsām, sanitāriem utt.
Vēlreiz sev jautāsim: vai ir ierobežojumi sievietēm studēt, ieņemt amatus, kandidēt vēlēšanās vai amatu konkursos, veidot savus uzņēmumus? Vai attieksme pret sievietēm ir būtiski atšķirīga no attieksmes pret vīriešiem? Nē. Tikai ar to atšķirību, ka daļa sieviešu saka: mēs gribam strādāt šajā profesijā, bet mēs arī prasām adekvātu atalgojumu par padarīto darbu. Un ir sievietes, kas klaji spekulē ar savu dzimumu, akcentējot: mums pienākas, jo esam sievietes.
Vai tā ir dzimumu līdztiesība? Nē. Tā drīzāk ir nevienlīdzības veicināšana prasībās, kritērijos, pretendējot uz vienu un to pašu, piemēram, amatu. Vēl vairāk – tieši tie, kas runā par šīm “sieviešu kvotām”, visvairāk arī pazemo sievietes kā tādas, vispārinot to konkurēt nespēju. Ko varēs atbildēt, kad kāds, piemēram, ēnu dienā jautās tādai valdes loceklei par karjeras kāpnēm? Ka ne jau pateicoties cītībai mācībās un iepriekšējos darbos tika amatos, bet spekulējot ar dzimumu? Nu sakiet vēl, ka tas nav pazemojoši visām sievietēm. Īpaši tām, kuras vietu amatos būs izcīnījušas ar savu kompetenci un profesionalitāti, bet tiks vērtētas kā visas. Arī pašai Ministru prezidentei taču droši vien labpatīkas domāt, ka augstajā amatā tikusi, pateicoties savai kompetencei nevis vien dzimumam, vai ne?
Kas kavē sievietes pretendēt uz augstiem amatiem? Bērnudārzu trūkums? Tad jārisina tieši šo problēmu! Pašapziņas, ambīciju trūkums? Tad jāiedrošina. Priekšstati par dzimumu lomu daļā sabiedrības? Arī to var mainīt ar konkrētiem piemēriem. Bet te arī būtiski apzināties, ka šajā rindkopā nosauktās un citas problēmas pašas no sevis neatrisināsies ar to vien, ja valsts kapitālsabiedrību padomēs vienlīdzīgā skaitā būs pārstāvēti kā vīrieši, tā sievietes. Cik tad ir to valsts kapitālsabiedrību un amatu vietu. Pat ja skaitāmas desmitos un simtos, tas ir nieks pret no budžeta nepietiekami finansētajā nozarēs strādājošo skaitu.
Secinājums: vajag reālu nevis butaforisku dzimumu līdztiesību. Dzimumu nevienlīdzības problēmu (tur, kur tā tiešām pastāv) vajag risināt ar cēloņu apzināšanu un to labošanu nevis pseidorisinājumiem.
