Romāns Meļņiks: Mūs te mierina, ka karš nedraudot, bet aiz austrumu robežas kara kurināšana aizvien iet plašumā
148
Dambretes galdu var izmantot radikāli atšķirīgām spēlēm. Var abas puses kauliņus izkārtot trīs rindās uz melnajiem laukumiem un spēlēt pēc klasiskiem dambretes noteikumiem. Bet var arī spēlēt krievu iecienīto, par Čapajevu nodēvēto spēli, kad kauliņus izkārto rindās pretējās malās un ar knipjiem cenšas izsist pretinieka kauliņus no laukuma.
Tad, lūk, vērojot, kas notiek Ukrainā un kā pie mums domā aizsargāties pret uzbrukumiem, rodas iespaids, ka pie viena un tā paša galdiņa katra no pusēm sēdusies, lai spēlētu citu spēli – kamēr rietumnieki noskaņoti klasiskajai dambretei, tikmēr krievi vingrina pirkstus kauliņu lidināšanai ar knipju palīdzību.
Konkrēts piemērs – mūs te mierina, ka nekas nedraudot, lai arī aiz austrumu robežas kara kurināšana aizvien iet plašumā un arī lielo rietumvalstu vadītāji un eksperti nu jau pavisam tieši brīdina: jāgatavojas tam, ka Krievija var uzbrukt arī NATO valstīm. Tiek pat saukti konkrēti termiņi.
Kāpēc mūsu pusē tāds dīvains miers? Ja tā ir tikai ārēja poza, lai neaizbaidītu vietējos, bet faktiski jau notiek intensīva gatavošanās visļaunākajam, tad tādu māņu gājienu vēl varētu saprast. Bet tā ir ļoti aplama taktika tādā ziņā, ka gan nedod pilnu drošību mūsu pusē, gan neattur iespējamo pretinieku. Drīzāk mūsu aizstāvjiem būtu jānāk ar skaidriem vēstījumiem par to, kā konkrēti aizsargājam mūsu debesis pret kaitnieku vadītiem lidojošiem spridzekļiem (kaujas droni, raķetes, mīnas utt.), cik gatavi esam efektīvi rīkoties diversiju gadījumos utt.
Bažas raisa dažādu mūsu militāro un politikas ekspertu izteikumi, ka mēs laicīgi uzzinātu, ja Krievija gatavotos uzbrukt Latvijai, jo mūsu partneri tad laicīgi dalītos ar izlūkošanas datiem par militārās tehnikas pārvietošanos utml. Bet! Vai beidzot, pēc visa, kas noticis Ukrainā kopš 2014. gada nav pienācis laiks saprast, ka nekādas klasiskas kara spēles pēc kaut kādiem sen aprakstītiem noteikumiem pretējā puse nemaz negrasās spēlēt?! Iepriekš pieminētajās līdzībās runājot, nav ko vingrināties dambretes taktikā, ja pretinieks kauliņus sitīs ar knipi vai vispār spēles galdu izmantos kā auksto ieroci fiziskam uzbrukumam! Konkrētāk? Ir nevis betona bluķus jākrauj robežpunktos, bet jāplāno kā spridzinās ceļus un dzelzceļu X stundā, jāorganizē ne tik daudz kājnieku mācības kaujas poligonā, kā dronu un raķešu notriekšanas apmācības, piesaistot labākos pašmāju un mūsu sabiedroto resursus. Un kas vēl svarīgāk – demonstrējot visiem, ka tādas mācības notiek, ka mums ir resursi, lai arī tādiem uzbrukumiem pretotos.
Pat nespecializētiem ir skaidrs, ka pēc ilgā kara Ukrainā Krievija savus klasiskā kara vešanas spēkus būs izsmēlusi un arī turpmākajā bruņošanās sacensībā neizbēgami zaudēs rietumvalstīm. Taču zaudētājs kā stūrī iedzīta žurka var būt neprognozējams savās spontānās izpausmēs. Un tieši šīm pēkšņo izlēcienu un kodienu izpausmēm mums visvairāk jāgatavojas. Kādas tās var būt? Piemēram, no Krievijas puses it kā nejauši mūsu virzienā palaista raķete (ar tūlītēju atvainošanos, ka it kā kļūme, ka tas nav kara pieteikums), lai pārbaudītu mūsu reakciju. Vai drons – un varbūt pat ne no Krievijas, bet mūsu pašu teritorijas palaists un vadīts.
Vai terora akti par kuriem neviens neuzņemas atbildību. Neviens Krievijas karavīra zābaks NATO robežu nebūtu pārkāpis, karš it kā nebūtu sācies, bet apdraudējums var eskalēties. Es negribu apgalvot, ka neviens tādus riskus neņemtu vērā vai tiem negatavotos. Tā lielā problēma, ka publiskajā telpā trūkst apliecinājumu, pat pierādījumu tam, ka esam gatavi uzvarēt pretinieku arī tad, ja viņš spēlētu kādu radikāli atšķirīgu spēli.
Bet ir arī cits piemērs tam, ka, vērtējot procesus, mūsu eksperti nespēj, tā teikt, izlīst no savas kastes. Francijas prezidents Makrons pavēstījis, ka noteiktā situācijā Francija varētu sūtīt savus militāros speciālistus uz Ukrainu, lai palīdz tās cīņā pret Krievijas agresiju. Ko dzirdam pie mums par to? Skepsi. No tiem aptuveni 2000 karavīriem frontē būšot maza jēga utt. Kāpēc uzreiz tos jāuztver kā frontē ar automātiem gājējus?
Francija vai jebkura cita rietumu valsts, kas pievienosies šādai iniciatīvai, taču nesūtīs savus karavīrus frontē kā, piedodiet, lielgabalu gaļu! Vai tiešām grūti iedomāties, ka tie visticamāk būtu ļoti augsta līmeņa militārie speciālisti, kādus Ukrainā ātri nevar sagatavot un kas ierastos kopā ar ļoti modernu militāro tehniku ar uzdevumu līdzīgi, kā citviet konfliktu zonās to dara ANO spēki, nosargāt kādu vērtīgu teritoriju – kaut vai, piemēram, Rietumvalstu dāvāto lidmašīnu glabāšanas un apkopes zonu vai, piemēram, pilsētas, kurās darbojas ārvalstu vēstniecības. Ir taču saprotams, ka militāram atbalstam (ne tikai ar tehniku, bet arī speciālistu klātbūtni) jābūt vienlaikus gan īpaši labi pamatotam, gan arī ļoti efektīvam. Tai jābūt neapšaubāmi nozīmīgai misijai nevis vienkārši iešanai talkā.
Kāds kopsavilkums no augstāk rakstītā? Pirmkārt, uz notiekošo jāraugās, izejot ārā no ierastiem priekšstatu rāmjiem. Otrkārt, nevajag vairīties atzīt apdraudējumus un arī ar sabiedrību runāt par tiem, vienlaikus vēstot par pārdomātu un efektīvu rīcību šo apdraudējumu mazināšanai. Treškārt, jāatceras to, ka jebkurš potenciāls agresors respektē pretinieka spēka apliecinājumus un izmanto vājuma izpausmes – tātad mums jādemonstrē spēks un apņēmība pretoties nevis vien paļāvība uz mistisko 5. pantu un sabiedroto atbalstu.
