Romāns Meļņiks: Mums jādomā nevis par strādāšanu 4 dienas nedēļā, bet, iespējams, pat 7
248
Viens no Indijas cienījamākajiem uzņēmējiem N. R. Narajans Murti, kurš, starp citu, ir arī pašreizējā Lielbritānijas premjerministra Riši Sunaka sievas tēvs, šajās dienās YouTube publicētā diskusijā pauda, ka jauniešiem būtu jāstrādā 70 stundas nedēļā, ja Indija vēlas konkurēt ar ekonomikām, kuras pēdējo divu līdz trīs gadu desmitu laikā ir sasniegušas milzīgu progresu.
“Ziniet, tieši to vācieši un japāņi darīja pēc Otrā pasaules kara… viņi parūpējās, lai katrs vācietis noteiktu gadu skaitu strādātu papildu stundas.” Doma skaidra: nav ko cerēt, ka labklājība pati atnāks, – par to ir jācīnās.
Šāda attieksme radikāli kontrastē ar pie mums, var teikt, valdošo pieeju pamatot nevēlēšanos strādāt un zemo produktivitāti ar zemām algām. Tā teikt, kad pie mums būs algas un sociālās garantijas kā Vācijā, tad arī strādāsim tikpat cītīgi kā Vācijā. Skaidrs, ka šāda cēloņseku sakarība nestrādā, jo nemotivē pašiem cīnīties par labāku dzīvi jau šodien.
Un varbūt tieši tas, ka nemitīgi gaidām visādas debesu dāvanas – uz visa veida pabalstiem, ES fondu naudām, to, ka administratīvi tiks noteiktas augstākas minimālās algas vai atalgojuma likmes no valsts budžeta finansētajās profesijās – ir pamats Latvijas ieilgušajai atpalicībai no vairuma Eiropas savienības valstu?
Šajā kontekstā labi iederas arī daudzkārt aktualizētais sapnis par četru darba dienu nedēļu. Portālā Manabalss pat tika rīkota parakstu vākšana par šādu iniciatīvu, un tai bija gana daudz atbalstītāju. Protams, piesaucot piemērus, ka valstīs ar daudz augstāku dzīves līmeni, ieviešot četru dienu darba nedēļu, pat palielinājusies produktivitāte, jo, lūk, nemainot darba slodzi un saņemot tādu pašu atalgojumu, darbinieki četrās dienās paveikuši to pašu, ko iepriekš piecās.
Bet! To, ka summāri vienu dienu nedēļā katrs darbinieks, izrādās, ir noslaistījies, atzīstam gan, taču labot negrasāmies? Varbūt īsākas darba nedēļas vietā darba devējam būtu loģiskāk vai nu samazināt darbinieku skaitu, vai katram palielināt veicamo darbu apjomu? Pretējā gadījumā būs nevis ekonomikas izaugsme, bet vien tāda kā dreifēšana pa straumi, stāvot uz kūstoša ledus gabala.
Proti, ja gribam straujāku valsts izaugsmi, daudz mērķtiecīgāk uz to jāiet. Visiem. Ne tikai uzņēmējiem, kurus politiķi mēdz mudināt kāpināt produktivitāti, bet arī valsts pārvaldei, ieskaitot likumdevēju. Un tā dēvētais atslēgas vārds šajā gadījumā būtu “mērķtiecīgi”. Katru jaunu valsts budžeta finanansējuma piešķīrumu politiķiem būtu jāvērtē pēc tā, kāds un cik vērtīgs valstij, cik izaugsmi veicinošs būs sagaidāms sasniedzamais rezultāts.
Vēl piebildīšu, ka četru darba dienu nedēļa pēc būtības ne visās darba vietās ir ieviešama. Daudzviet tas nozīmētu papildu darbinieku algošanu, lai nodrošinātu ražošanu vai pakalpojumus arī tad, kad esošajiem darbiniekiem brīvdienas.
Savukārt, ja atgriežamies pie tēmas par darba laiku, bez uzmanības nevaram atstāt Covid-19 ietekmē ieviesto attālināto darbu. Daudzās profesijās, arī valsts pārvaldē, cits vienu dienu nedēļā, cits vairākas tagad strādā no mājām.
Jā, kādam tā ir ērtāk, bet vai tas ir efektīvāk, produktīvāk? Un cik stundas nedēļā tādā gadījumā cilvēki velta darbam? Man ir daudz nācies runāt ar cilvēkiem, kuri vienu vai vairākas dienas nedēļā strādā attālināti. Vieniem tās ir kā papildu brīvdienas vien ar pienākumu spēt operatīvi atbildēt uz tālruņa zvaniem un elektronisko korespondenci, bet citi tieši šajās mājās strādāšanas dienās ir jo īpaši iekrauti darbos un brīžiem tiem velta arī sestdienas un svētdienas. Un tas, starp citu, atsevišķos gadījumos attiecas arī uz valsts pārvaldi – man pašam ir gadījies saņemt tūlītēju atbildi no valsts iestādes uz svētdien sūtītu jautājumu, turklāt ne jau saistībā ar manu darbu žurnālistikā.
Kādi secinājumi no augstāk minētā? Kā jau teicu, ja gribam straujāku valsts izaugsmi un dzīves līmeņa uzlabošanos gan kopumā valstī, gan mums katram personiski, ir nevis jāgaida kādus no debesīm krītošus labumus, bet mērķtiecīgi pie tā jāstrādā. Vienlaikus ir jānodrošina samaksu par paveikto darbu nevis darbā atsēdētām četrām vai piecām dienām nedēļā.
Un būtu arī ļoti vērtīgi, ja valsts pēc iespējas mazāk regulētu, cik stundas katrs varam strādāt, cik ne – ja kādam nav ko darīt darbā, lai liekas stundas tajā neatsēž, bet tad arī attiecīgi saņem vien par paveikto, savukārt, ja kādam darba ir vairāk nekā standarta darba laikā paveicams, ir jāļauj strādāt vairāk, attiecīgi par to piemaksājot.
