Romāns Meļņiks: Ministrs grib darbaspēka iztrūkuma problēmu risināt uz jauno māmiņu rēķina. Kāds būs nākamais solis, lai visus ātrāk aizdzītu darbā?
4
Kad beidot iemācīsies procesus vērtēt kompleksi, to kopsakarības, cēloņu un seku sakarībās, ilgtermiņa ietekmes izvirzot ka svarīgakas par īstermiņa ieguvumiem?
Pirms dažām dienām rakstīju par valsts budžeta lāpīšanu uz pensiju otrā līmeņa rēķina, nu uzmanības centrā labklājības ministrs kārtējā “ģeniālā” ideja – darbaroku iztrūkuma dēļ varētu saīsināt bērna kopšanas atvaļinājumu par pusgadu, t.i. līdz vienam gadam. Kā zināms, Darba likums nosaka tiesības uz 1,5 gadus jeb 18 mēnešus ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu, ko parasti māmiņai darba devējs piešķir uz viņas iesnieguma pamata pēc tam, kad ir noslēgts dzemdību atvaļinājums.
Laimīgā kārtā vismaz šobrīd vēl nav pamata lielam satraukumam, jo Labklājības ministrija uzreiz pēc ministra izteikumiem noliegusi, ka tiktu gatavotas izmaiņas likumā par šo jautājumu. Tomēr piesardzībai pamats saglabājas, jo, kā saka, nav dūmu bez uguns – vismaz apspriests šis variants ministrijā acīmredzot ir un, ja šodien varbūt vēl negatavo konkrētus likumu grozījumus, tad nav garantijas, ka rīt to var sākt darīt.
Šis atkal ir stāsts vispirmām kārtām par to, kāds vēstījums tautai tiek sūtīts, kāds signāls. Un attiecīgi – kāda var būt sabiedrības vai konkrētāk – esošo un potenciālo jauno vecāku reakcija. Ja nesekotu iebildumi, gan jau spertu nākamo soli?
Protams, var teikt, ka ministra teiktais ir izrauts no konteksta un ka viņš bērna kopšanas atvaļinājuma saīsināšanu saistījis ar konkrētu nosacījumu – ja bērniem jau no viena gada vecuma tiktu nodrošināti bērnudārzi vai aukļu pakalpojumi. Bet tas savukārt raisa pretjautājumu – kāpēc gan būtu ar likumu visiem vienādi jāīsina bērna kopšanas atvaļinājumu, ja jau tagad vecāki, kuriem ir pieejams bērnudārzs vai kuri var atļauties aukļu pakalpojumus, šo atvaļinājumu pilnā mērā var neizmantot? Un arī nākotnē šo pakalpojumu pieejamība nebūs vienāda visā Latvijā un dažādās profesijās strādājošajiem. Piemēram, ministrijas labi apmaksāta darbiniece varbūt var algot aukli, ātrāk pēc dzemdībām atsākot strādāt, bet vai algot aukli var atļauties, piemēram, lielveikala pārdevēja?
Tas, cik ātri pēc dzemdībām jaunā māmiņa atgriezīsies darba tirgū, atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem – bērnudārza vai aukles pakalpojumu pieejamības, tostarp tā, cik tas izmaksā ģimenes budžetam, algas līmeņa pastāvīgajā darba vietā, no tā, cik darba vieta ir pievilcīga strādājošajiem un pretimnākoša jaunajiem vecākiem utt. Varai to nevajadzētu ignorēt, katra cilvēka vietā lemjot par darba atsākšanas termiņiem! Proti, visi cilvēki un visas situācijas nav vienādas – nevar visiem piemērot vienādus noteikumus arī situācijā, kad vidēji statistiski būs sasniegts kaut kāds bērnudārzu un aukļu pakalpojumu pieejamības līmenis valstī.
Interneta diskusijās jau izskanējis sašutums, ka ministrs grib darbaspēka iztrūkuma valstī problēmu risināt uz jauno māmiņu rēķina. Kāds būs nākamais solis, lai visus ātrāk aizdzītu darbā?
Lielu daļu jauno ģimeņu šie ministra izteikumi aizvainojuši. Jo valsts pārstāvja vēstījums ir atstumjošs – esat vajadzīgi vien kā darbaspēks. Kaut kas līdzīgs kā Krievijā, kur cilvēkus uzskata vien kā līdzekli kaut kādu brīžiem absurdu ideju sasniegšanai…
Daudz runāts par to, ka nepieciešama sociāli atbildīga politika. Diemžēl pēdējā laikā aizvien biežāk redzam piemērus tam, ka tiek realizēta vai iecerēta pilnīgi pretēja – sociāli bezatbildīga politika. Kā interesēs? Ar kādu mērķi? Ko politiķi grib panākt ar šādu cilvēkus aizvainojošu izrunāšanos? Kad aizvainojums sakrājies, tā teikt, pāri mēram, cilvēki pie mums neiet ielās protestēt – viņi vienkārši klusi aizbrauc. Uz valstīm, kur vismaz dzīves līmenis augstāks. Tiešām to grib panākt mūsu politiķi ar šādu izrunāšanos?
Vai maz vēl cilvēku reproduktīvā vecumā no valsts jau aizbraucis? Tiešām gribas patriekt atlikušos?
Zemā dzimstība valstī tātad nerūp?
Ak, citur vēl īsāks bērna kopšanai atvēlētais laiks un tāpēc diez vai aizbraukšana būtu risinājums? Ieskatījos statistikā par situāciju OECD valstīs.
Kā redzams, vismaz šajā ziņā neesam starp atpalicējiem, bet neesam arī starp dāsnākajiem bērnu kopšanas atvaļinājuma ilguma ziņā. Tiešām gribas atkal būt starp atpalicēkiem kā tas ir daudzos citos rādītājos?
Pie reizes ieskatījos 2022. gada statistikā par ienākumu līmeni ģimenēm, kurās ir divi bērni un divi strādājoši vecāki. Latvijā šādas ģimenes vidējie ienākumi bija 27 030 eiro gadā. Salīdzinājumam Francijā – 63 421 eiro, Vācijā – 75 011 eiro, Īrijā – 82 593 eiro, Norvēģijā 98 308 eiro. Šķiet, ka šie skaitļi izsaka visu…
Kāds būtu risinājums?
Pirmkārt, ļaut vismaz daļēju slodzi strādāt arī atvaļinājuma laikā. Ļaut pakāpeniski atgriezties darbā, rēķinoties, ka gan jaunajai māmiņai, gan bērnam ir nepieciešams pierast pie tā, ka nav visu laiku kopā. Vienlaikus varētu saglabāt valsts atbalsta maksājumus, jo tāpat jau valsts būs tikai ieguvēja, ja jaunie vecaki joprojām būs droši, ka valstij ir vajadzīgi, un vienlaikus daļēji strādajošā māmiņa gan aizpildīs kādu trūkstošo darba vietu, gan maksās nodokļus no nopelnītā.
Otrkārt, ja nevar piedāvāt neko labāku, izbeigt ik pa brīdim plosīt esošo kārtību. Cilvēki, plānojot savu dzīvi, rēķinās ar, tā teikt, spēles noteikumiem. Ja nākotne ir neprognozējama ne tikai objektīvi, bet arī dažādu iekšpolitisku manevru dēļ, skaidrs, ka tas liek būt piesardzīgākiem, tostarp domājot par ģimenes pieaugumu.
Treškārt, jau kuro reizi lūgums politiķiem – vispirms izvērtējiet visus “par” un “pret”, visus ieguvumus, riskus un zaudējumus, tikai tad runājiet par kādiem risinājumiem.
