Romāns Meļņiks: Lielā problēma Latvijas politikā ir skaidri definētu, tiešām aktuālu un sasniedzamu mērķu trūkums
0
Līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām atlikuši vien 7 mēneši. Kādi būs galvenie solījumi priekšvēlēšanu kampaņās? Vēl vairāk koku sastādīt ielu malu kastēs? Vēl vairāk ierobežot satiksmi centrā? Bez jau piesauktā Upīša vēl kādu pieminekli pāršķelt uz pusēm un izsūtīt no Rīgas pēc iespējas tālāk?
Tā lielā problēma Latvijas un ne tikai Latvijas pēdējā laika politikā ir pretendentu uz amatiem skaidri definētu tiešām aktuālu un sasniedzamu mērķu trūkums. Bailes uzņemties risināt vismagākās problēmas. Tā vietā ir tukšvārdība solījumos, pseidoproblēmu izcelšana priekšplānā, vainīgā meklēšana, tostarp vainu noveļot uz konkurentiem.
Mazliet tas atgādina Donkihota cīņu ar iedomāto pretinieku – vējdzirnavām. Vispirms kaut ko iedomājas par visu problēmu cēloni, tad metas tā apkarošanā. Kadreiz par Dobkihotu smējas, nu Donkihota sekotaju paaudzi pūlis sāk uztvert nopietni – teju vai kā rūpīgus, viedus un tālredzīgus. Jo politiku aizvien vairāk uztver kā izrādi nevis procesu, kas ietekmē pašu dzīves.
Skaidrs, ka priekšvēlēšanu kampaņas sākas daudz agrāk par likumos noteikto laiku, kad izmaksas tiek uzskaitītas un ierobežotas. Dažas izpausmes redzam jau tagad. Diemžēl arī visai dīvainas. Ieskatīsimies Rīgas situācijā.
Kaut vai ierosinājums uz pusēm pārzāģēt Andreja Upīša pieminekli. Man kā vēlētājam pirmā doma: cik tūkstošus eiro šīs idejas autori tā jau iecerējuši “sazāģēt”? Vai tā ir lielākā pilsētas vajadzība? Labi, ja tas piemineklis vairs neiederas pie kādreizējā kompartijas kongresu nama, nomontējiet un aizvediet prom kā nupat de Tolli pieminekli. Gan jau arī tas izmaksās ne mazumu – nemeklējiet iespēju notērēt vēl vairāk.
Un vispār par to pieminekļu novākšanu – vai tiešām nevar visus vienā reizē izvērtēt un novācamos novākt? Kāpēc jāvelk garumā? Jo gribas šīs “raganu medības” pastiept garumā, lai caur to sev pievērstu uzmanību pēc iespējas ilgāk? Jūs domājat, ka vēlētāji šo jūsu spēlīti nesaprot? Jūs domājat, ka vēlētājiem tā nav apnikusi?
Populisma sprukās politiķi sevi iedzinuši arī ar konkrētiem labumiem motivējot autobraucējus pirkt elektroauto. Ir valsts finansiāls atbalsts, šādu auto pērkot, un ir Rīgas domes pretīmnākšana, neprasot samaksu ielu malu stāvvietās. Rezultātā Vecrīga, kur kājāmgājējiem it kā dota priekšrocība, pārtapusi par vienu lielu elektroauto stāvlaukumu. Tas ir ļoti uzskatāms piemērs tam, ka elektroauto varbūt lokāli mazina transporta radīto gaisa piesārņojumu, taču satiksmes problēmas tikai vairo. Vai pretendentiem uz deputātu vietām ir risinājums? Nostāsies turīgo elektrauto īpašnieku vai ne tik turīgo kājāmgājēju pusē? Vai varbūt laipos pa vidu? Tā vien šķiet, ka matu skaldīšanas par šo tēmu būs daudz, bet no tā nekas praktiski nemainīsies – vismaz ne uz labo pusi.
Vēl viens tukšvārdības, tā teikt, vektors ir cīņa pret birokrātiju un birokrātiskām procedūrām. Šķiet, nav nevienas vēlēšanas, kad kāds ar tādu saukli necenstos piesaistīt vēlētāju balsis. Problēma tiešām aktuāla, bet… Vai ir redzēts, ka kāds par šo sev definēto uzdevumu atcerētos pēc vēlēšanām un kaut ko tiešām būtisku būtu paveicis? Ja priekšvēlēšanu laikā kāds sola mazināt birokrātiju, es parasti vaicāju: kā konktēti? Lūdzu piemērus tam, kas tiks darīts, ko tas dos un kādos termiņos to paveiks. Un cik būtiski ar to tiks mazināts birokrātiskais slogs. Parasti atbildes vietā ir vien nesakarīga ņurdēšana, ka vispirms jātiek pie varas, jāiepazīst situācija utt…
Nupat ažiotāža par zirgu dabīgo vajadzību radīto kaitējumu dabai sporta centrā “Kleisti”. Mēsli aiztekot grāvī, piesmirdinot tuvumā esošo peldvietu, ko pašvaldība ierīkoja, laikam nezinot, ka blakus ir zirgu staļļi un no tiem ja ne šķidrumi, tad smakas noteikti var nākt. Kurš vainīgs? Tiešām zirgi? Vai varbūt tomēr pašvaldība, kas nav parūpējusies par centralizētas kanalizācijas infrastrukltūras nodrošināšanu šim valstiskas nozīmes objektam?
Šis piemērs konkrētā raksta kontekstā ir interesants ar to, ka priekšvēlēšanu debates var atklāt politiķu patieso gatavību risināt problēmas – vai nu palīdzot novērst piesārņojumu, vai arī liekot šķēršļus sporta centra turpmākajai darbībai konkrētajā vietā. Zinot modi aizvākt no skata visu, kas netīkams, kaut kā vairāk sliecos domāt, ka, tā teikt, “Kleistu” dienas Kleistos ir skaitītas.
Kāds risinājums, lai panāktu, ka politiķi pievēršas patiesi aktuālām problēmām? Demokrātijā ar varu nevienu nevar piespiest ko darīt. Bet var motivēt, kaut vai mainot spēles noteikumus. Tā lielākā problēma šobrīd, ka vēlētājs, lai arī vērtē sarakstus pēc personālijām, tomēr balso par deputātu kopumu. Iepazīt pat sarakstu līderu kompetenci un spriestspēju tā īsti nav iespējams. Un nav vēl teikts, ka tikuši domē, deputāti par domes priekšsēdētāju ievēlēs to, kurš uz šo amato pretendējis no kāda saraksta – var būt tā, ka partijas vienoties var vien par kādu citu, tādu, kas citiem šķiet mazāk traucējošs.
Uz nākamajām vēlēšanām šajā ziņā neko vairs nevar mainīt, taču ilgtermiņā derētu noteikt, ka domes priekšsēdētāju ievēl nevis deputāti no sava vidus, bet gan vēlētāji tiešās vēlēšanās. Tie, protams, var būt partiju pārstāvji, bet lai ir tā, ka ievēlēšana atkarīga no paša spējas pārliecināt vēlētājus par savām spējām nevis no partijas piesaistītu aģentūru prasmes labi izreklamēt. Tad, cerams, būs vairāk konkrētības arī solījumos.
