Romāns Meļņiks: Latvijas politiķi rīkojas vien tad, kad “bikses svilst”
49
Politiķi spēj kļūt izlēmīgi vien tad, kad iestājas īpaši lielas nepatikšanas – apmēram šādu domu pēc šīsnedēļas TV24 raidījuma “Nacionālo interešu klubs” izteica viens no tā dalībniekiem – ekonomists, uzņēmējs Guntars Vītols. Un patiesi, laikā, kad lielas krīzes neskar, pat ja ir kādas problēmas, politisko lēmumu pieņēmēji drīzāk tendēti nogaidīt, paļaujoties uz to, ka ar laiku viss sastāsies savās vietās. Tā drošāk – mazāk dari, mazāk kļūdies, attiecīgi arī mazāka atbildība.
Šo neizlēmību un tās sekas ļoti spilgti tagad redzam uz Rail Baltica piemēra. Vai iepriekš par šī projekta dramatisko sadārdzināšanos nebija zināms? Bija taču! Kāpēc necēla trauksmi par to un jau laikus nemeklēja risinājumus? Laikam jau tāpēc, ka par projekta ieviešanu atbildīgie līdz pat valdības vadītāju līmenim negribēja visas negācijas vērst pret sevi, cerēja, ka viss kaut kā pats no sevis sakārtosies, cerēja, ka nepatikšanas būs jau laikā, kad citi būs par to atbildīgi. Jāsaka – dažiem paveicās, dažiem ne. Nu problēma aktualizēta, tā teikt, līdz baltkvēlei; pat tie, kas nav raduši būt izlēmīgi, spiesti par tādiem kļūt. Bet… kā saka dakteri – ja laicīgi neārstējas, var pārtapt par neārstējamu. Rail Baltica projekts, šķiet, nonācis šajā stadijā…
Tikpat labi šāda neizlēmības kamēr viss nejūk un negrūst pieeja raksturīga arī valsts budžeta veidošanai, kas šonedēļ bija centrālais temats Nacionālo interešu klubā.
Kā zināms, budžets nepildās tik labi, kā bija iecerēts, attiecīgi arī nākamā gada valsts budžetā papildu finansējums iecerēts vien valsts drošībai. Kā šādā situācijā rīkoties? Ieviest stingru taupības režīmu, samazināt valsts pārvaldes izmaksas, kā to plāno Igaunijā un kā savulaik – pārvarot 2009. gada krīzi – darīja Latvijā? Vai varbūt vēl vairāk aizņemties, palielināt kādu nodokli un tā šo laiku pārdzīvot, izvairoties no ekonomikas saspiešanas? Diskusijas dalībniekiem – ekonomistiem Jānim Ošlejam, Innai Šteinbukai un Guntaram Vītolam – būtu ko ieteikt politisko lēmumu pieņēmējiem gan jautājumā par uzņēmējdarbības un eksporta veicināšanu, gan nodokļu izmaiņām, gan taupīšanas iespējām, ja vien… ja vien kāds būtu gatavs ieteikumus ne tikai uzklausīt, bet arī ņemt vērā, izlēmīgi rīkoties.
Diemžēl pēc raidījumā atskaņotajiem valstī ietekmīgas partijas pārstāvošu Saeimas deputātu viedokļiem noprotams, ka vairums lēmumu pieņēmēju vadās pēc kādreiz ļoti populārā multfilmas tēla – miglā ūdenī iekritušā ezīša – pieejas: “lai upe mani nes”. Un tas ir situācijā, kad tieši būtu jārīkojas ļoti izlēmīgi, jo virknē svarīgāko valsts ekonomiku un tās attīstību raksturojošo rādītāju Latvija starp citām Eiropas savienības valstīm ir atpalicēju grupā.
Tas lielais jautājums līdz ar to – kā motivēt politiķus rīkoties izlēmīgi, mērķtiecīgi, tālredzīgi arī ikdienā, proti, ne tikai tad, kad, tā teikt, bikses svilst? Ar nozaru streikiem, piketiem un citām protesta akcijām? Tas īsti neder, jo nodrošinātu vien tādu kā ielāpu kādai konkrētai sabiedrības grupai, bet ne labumu visai sabiedrībai kopumā. Būtu jāveidojas visas sabiedrības pieprasījumam pēc izlēmīgākas politikas? Nebūsim naivi – vairums cilvēku ir polititiski kūtri, tiem visdrīzāk nav vaļas iedziļināties valsts pārvaldības niansēs, katram svarīgākas ir personiskās vai tuvinieku problēmas.
Kādreiz saka, ka vēlēšanas ir politiķu lielais eksāmens, kad tiek doti novērtējumi paveiktajam un dotas nākamā perioda pilnvaras tiem, kas šķiet, ka būs efektīvāki. Diemžēl arī uz to nevaram paļauties – kā rāda daudzu gadu iepriekšējā pieredze, vēlētāji kādu tiešām var sodīt par pieļautām kļūdām vai grēkiem, taču reti ir tie gadījumi, kad vērtēts tiek, ko varēja paveikt, bet nepaveica. Ir pat tieši otrādi – spilgtu personību, kas uzņemtos līdera lomu, uz mūsu politiskās skatuves vairs gandrīz nav, tā vietā aizvien vairāk ir bijušo ierēdņu. Līdz ar to pat ja iestājas kādas problēmas, nav īsti skaidrs no kā prasīt atbildību.
Kāds tad risinājums? Ko reāli mainīt varētu tas, ja tiktu ieviestas vismaz daļēji mažoritāras vēlēšanas vai tā saucamo maināmo sarakstu princips vēlēšanās. Būtu lielāka konkurence starp politiķiem, vairāk diskusiju par konceptuāliem jautājumiem, vairāk risinājumu piedāvājumi un arī gatavība pierādīt savu efektivitāti.
Taču atkal jāsaka – nebūsim naivi -, jo skaidrs, ka pie varas esošie ir vismazāk ieinteresēti tik būtiski mainīt sev saistošus spēles noteikumus. Kas atliek? Vien tas, ka ar laiku aizvien stingrāk tiks pievilkti tā dēvētie “Briseles groži”, donorvalstīm kļūstot prasīgākām pret atpalicējām, burtiski piespiežot tām ievērot kopīgos spēles noteikumus un arī daudz straujāk attīstīties. Zināmas tā iezīmes jau redzam ar stingrākām prasībām ievērot budžeta deficīta pieļaujamās robežas, taču ar to vien “spiediena no augšas” iespējas vēl nav izsmeltas. Tā teikt, mēs jums dodam brīvību organizēt savu dzīvi pēc sava prāta, bet, ja nu galīgi nespējat (un negribat) straujāk kustēties, pa kādam spērienam pa smaguma centru esat pelnījuši.
