Romāns Meļņiks: Kurp nonāksim, aizvien vairāk laika bezmērķīgi izšķiežot videoklipu par kaķīšiem skatīšanai vai spēlītēm?
50
“Jūs Latvijā apbrīnojami daudz laika notriecat, bezmērķīgi skatoties telefonā. Turklāt nevis, lai uzzinātu ko jaunu vai sazinātos ar tuviniekiem, bet skatot pārsvarā vien uzmanības piesaistīšanai radītu soctīklu saturu. Ar katru reizi, kad esmu Latvijā, šķiet, ir vairāk un vairāk cilvēku, kas piekaluši skatienu video nieciņiem telefona ekrāna un neko citu sev apkart nemana. Gan bērni, gan pieaugušie. Pat ielu šķerso neatrāvuši skatienu no ekrāna. Tas taču ir bīstami un, piedod, arī degradējoši!” – tā sarunu iesāk Francijā dzīvojošs tuvinieks, redzot, ka, pat esot atvaļinājumā, visur līdzi nēsāju telefonu, bet tūdaļ pat piebilstot, ka lielā kritika nav domāta tieši man, jo redzot, ka pārsvarā tālruni lietoju saziņai un ziņām. Taču pamats aizdomāties un runāt par to, protams, ir.
Man savukārt pamats brīnīties, ka pat desmitgadīgi skolēni Francijā iztiek bez viedtālruņiem. Skolā tos lietot aizliegts, ārpus skolas tie reāli lieki, jo bērni aizņemti pulciņos, sporta nodarbībās, rotaļās parkos. Latvijā šķiet retais pat pirmklasnieks ir bez viedtālruņa.
Kad Latvijā jautā pirmklasnieku vecākiem, kāpēc bērnam vajag telefonu, biežākās atbildes ir: jutīšos drošāk, ja bērns būs sazvanāms un arī pats varēs piezvanīt mums kādas vajadzības gadījumā, tāpat arī negribam, ka bērnam rodas mazvērtības kompleksi, ja klasesbiedram ir viedtālruņi, bet manam nav.
Vai Francijā vecākiem ir pamats justies tik ļoti drošākiem par saviem bērniem, ka tur nav aktuāls šāds tālruņa došanas arguments? Vai varbūt pie mums tā ir vien atruna?
Pārskatot, kas internetā latviski atrodams par šo tēmu, pamanu, ka jau 2009. gadā telekomunikāciju operatori dāvājuši pirmklasniekiem mobilos tālruņus ar pieslēgumu īpašam tarifam. Arī tagad tiek piedāvāti īpaši tarifu plāni skolēniem vecumā jau no 6 gadiem. Rotaļlietu veikalos pieejami interaktīvi rotaļu viedtālruņi – acīmredzot, lai laicīgāk radītu atkarību no šādām ierīcēm. Paglāstīs, paniekosies ar ierobežotas atraktivitātes rotaļlietu, uzstājīgāk prasīs vecākiem īsto. Jo saprotams, ka arī interneta satura ražotāji domā arvien jaunus veidus, kā piesaistīt uzmanību.
Sarunās ar sākumskolas vecuma bērnu vecākiem arī atklājas, ka daudzās skolās gan stundu laikā pastāv ierobežojumi lietot mobilās ierīces, taču nereti ir arī gadījumi, kad skolotāji īpaši piekodina uz konkrēto stundu ņemt līdzi viedtālruņus, jo tie būšot nepieciešami mācību vielas apguvei.
Tātad stāsts pamatā ir par apzināti veidotu ieradumu, modi, nozares biznesa interesēm paplašināt auditoriju. Psiholoģi šausmās par to, tā teikt, plēš matus, mēģinot vērst uzmanību tam, kā ekrāna atkarība sagrauj cilvēku dzīvās komunikācijas spējas, negatīvi ietekmē jaunu zināšanu apguvi, spēju analizēt procesus utt., bet vai psihologos tādā brīdī kāds ieklausās? Vai nav tā, ka palīdzību sāk meklēt, kad situācija jau pavisam kritiska?
Arī aptaujas rāda, ka cilvēki aizvien vairāk laika pavada, lūkojoties viedierīču ekrānos. Pavisam nesen – 2022. gada decembrī – Latvijas iedzīvotāju aptauju par šiem jautājumiem veica telekomunikāciju uzņēmums “Tele2” sadarbībā ar “Berg Research”, aptaujājot 1006 respondentus. Izrādījās, ka vien 4% respondentu telefonu dienā lieto mazāk nekā stundu, 22% dienā to izmanto 1-2 stundas, 41% – 3 līdz 4 stundas, 19% – 5 līdz 7 stundas, bet 13% – vairāk nekā 7 stundas. Turklāt, salīdzinot ar 2019. gadā veiktā pētījuma datiem, visvairāk – par 86% – bija pieaudzis to iedzīvotāju skaits, kuri telefonu lieto vairāk nekā septiņas stundas dienā.
Ielūkojos publiski pieejamos starptautiskas statistikas datos. Ir valstis, kā Filipīnas, Brazīlija, Dienvidāfrika, Taizeme, kur vidēji jau vairāk nekā piecas stundas dienā konstatēta šī “iegrimšana ekrānā”. Gan jau ne jau sarunām vai jaunumu izziņai. Bet ir arī valstis kā Japāna (1 stunda 54 minūtes), Maroka (2: 21), Dānija (2:24), Beļģija (2:26), Francija (2:34) utt, kur acīmredzami mazāki ir atkarību riski no kabatā nēsajamā ekrāna.
Viegli pamanīt, ka attīstītākajās valstīs atkarība no viedtālruņa lietošanas nav tik izteikta kā valstīs, kur vairāk nabadzīgu cilvēku. Un te nu tā lielā izvēle ir – kādu nākotni vēlamies mēs sev un saviem bērniem? Un kurp tā nonāksim, aizvien vairāk un vairāk laika bezmērķīgi izšķiežot īso videoklipu par kaķīšiem, kuriozām situācijām utml. skatīšanai vai spēlītēm? Kādam ir atbilde?
