Romāns Meļņiks: Krievija gatavojas kodolkaram, bet vai Latvija tam kaut kā gatavojas?
0
Šajās dienās parādījās ziņa, ka Krievijā gatavojas kodolkaram. Sāk sērijveidā ražot mobilās patvertnes, kas it kā nodrošinot aizsardzību pret kodolsprādziena gaismas starojumu un teritorijas radioaktīvo piesārņojumu. Var jau smīkņāt, ka patvertnes modificētos jūras konteineros diez vai kādu īpaši pasargās, ka Krievija katram valsts iedzīvotājam vietu tādā objektā nespēs nodrošināt utt. Tomēr, ja pastāv kaut 1% iespējamība, ka Krievija var izmantot kodolieročus un laikus gatavojas tam, ka var nākt līdzvērtīga atbilde, tātad, ja pastāv šis risks, to jāņem vērā.
Tā, protams, var būt tikai daļa no iebiedēšanas plāna, bravūrīga atbilde uz ASV un citu Rietumvalstu beidzot doto atļauju Ukrainai izmantot tai dāvātās tālas darbības raķetes pret objektiem Krievijā. Taču vismaz attiecībās ar šo kaimiņvalsti vienmēr jārēķinās, cik tā neprognozējama. Turklāt, spēkiem izsīkstot karā pret Ukrainu, var nākt vēl pēdējais izmisuma, agonijas izlēciens – taktisko kodolieroču izmantošana pret Ukrainu.
Ne velti arī Putins šajās dienās atkal aktualizē kodolieroču pielietošanas draudus – parakstījis jauno doktrīnu par kodolieroču izmantošanu, kur cita starpā kā pamatojums minēta agresija pret Krieviju no to valstu puses, kurām nav kodolieroču, bet kuras atbalsta valstis ar kodolieročiem. Protams, ar to domāta Ukraina. Un, protams, arī iepriekšējā doktrīna neliedza Krievijai pielietot taktiskos kodolieročus apdraudējuma gadījumā, kam formāli atbilst kaut vai Ukrainas karaspēka ieiešana Krievijas teritorijā pie Kurskas. Tas, ka kodolieroči līdz šim nav pielietoti, negarantē to, ka tie nevar tikt pielietoti kaut kad turpmāk.
Vai mēs tam kaut kā gatavojamies? Armija jā. Cerams. Bet kā ir ar sabiedrības drošību, civilo aizsardzību?
Rīgas domē pirms kāda laika aptvēra, ka militāra apdraudējuma gadījumā iedzīvotājiem nav kur patverties. Patīrīja dažus pagrabus. Ciktāl tika? Kārtējā reize, kad tālāk par pirmo objektu, ko sasteidz atklāšanas lentīšu griešanai, netiekam? Un pat ja kaut kāda virzība šajā ziņā ir, cik daudziem cilvēkiem, piemēram, pēc gada būs pieejama vieta šādās patvertnēs?
Un vai pagrabi ir risinājums? Varbūt arī mums jāveido mobilos bunkurus? Vai varbūt dzīvokļus jāierīko drošās istabas, kā tas ir Izraēlā? Jāsāk preventīvi lietot jodu? Gribētos dzirdēt ekspertu vērtējumu.
Labi, pret mums kā NATO dalībvalsti visticamāk kodolieročus nelietos, bet skaidrs – ja Krievija pret Ukrainu tādus pielietos, radioaktīvie mākoņi var būt vēja atpūsti arī virs mūsu galvām. Tādu risku atgādina arī šajās dienās publicētā ziņa, ka bijusī Lielbritānijas premjerministre Liza Trasa savas pēdējās dienās amatā pirms pāris gadiem pavadīja, pētot meteoroloģiskās kartes un gatavojoties iespējamam radiācijas apdraudējumam Apvienotajā Karalistē. 2022. gada oktobrī izlūkdienesti ziņojuši, ka Putins bijis tuvu tam, lai palaistu kodolieročus. Skaidrs, ka kodolieroču pielietošanas Ukrainā gadījumā radioaktīvie mākoņi līdz mums varētu atkļūt ātrāk nekā līdz Lielbritānijai.
Kā mums tādā brīdī rīkoties? Kur patverties? Cik ilgi? Vēlreiz – vai pagrabi glābs no radiācijas? Vai nebūs tā, ka daži pagrabi būs pārpildīti, pie tiem ārā stāvēs pūļi, bet citur vēl būs neaizpildītas brīvas vietas? Vai nebūs tā, ka cilvēki gan būs paslēpušies kādā pagrabā, bet paliks tur bezpalīdzīgi, jo glābēji par viņu atrašanos nezinās? Un vai nebūs tā, ka cilvēki ar invaliditāti vai seniori ar pārvietošanās grūtībām būs spiesti palikt savos mājokļos, jo visi, kas varētu palīdzēt, piemēram, nonest pa kāpnēm, saskrējuši patvertnēs? Un kā krīzes situācijā būs ar tiem, kuriem regulāri jāsaņem injekcijas vai cita veida medicīniskā palīdzība?
Zināms, ka dažādi dienesti jau sen ir sagatavojuši civilās aizsardzības plānus, droši vien ar trenējas rīcībai krīzes situācijā, taču cik daudz un ko tie spēs paveikt, ja pārējo sabiedrību krīzes situācijā pārņems panika – vieni muks pagrabos, citi mēģinās kaut kur braukt prom, vēl citi, nezinot, ko darīt, haotiski mētāsies no viena virziena uz otru, tā radot vēl lielāku sajukumu?
Jautājumu, kā redzams, daudz. Gan jau lasītājiem to ir vēl vairāk. Atbilžu gan iztrūkst. Ar kaut kur dalītiem bukletiem un kaut kam novadītiem semināriem ir krietni par maz. It īpaši, ja apdraudējuma veidi var būt ļoti dažādi un nav tā, ka cilvēki krīzes brīdi gaidīs ar 72 stundu koferīti rokā – vieni būs darbā birojā, veikalā, fermā, izcirtumā vai autobusā pie stūres, citi būs katrs savās ikdienas gaitās, kāds būs pats slims vai pie aprūpējama slimnieka gultas, varbūt daudzi arī ballītēs vai atpūtā pēc smaga darba – ikvienam būs jādomā par savu rīcību, vadoties no konkrētā brīža apstākļiem.
Tas nozīmē, ka, pirmkārt, jābūt lokalizētai apziņošanai, kaut vai uz mobilo tālruni sms veidā (ir taču cilvēki, kas joprojām lieto podziņu tālruņus) nosūtot informāciju par tuvāko patvertni. Otrkārt, ir svarīgi, lai norādes uz daudzām patvertnēm būtu labi redzamas ikvienā cilvēku apdzīvotā vietā. Kamēr ir karš, kamēr ir apdraudējuma risks, tam jākļūst par normu. Treškārt, ir jābūt individualizētiem to cilvēku glābšanas plāniem, kuri paši par sevi parūpēties nevar.
Tālākais – kaut vai tiešā pasta veidā, bet līdz katrai mājsaimniecībai būtu jānovada informācija par rīcību konkrēti radiācijas piesārņojuma gadījumā. Varbūt jādara kas svarīgāks par došanos uz pagrabu? Un tieši domājot par radiācijas risku – varbūt arī mums jādomā par kādām mobilajām patvertnēm? Protams, drošākām, labāk iekārtotām nekā sāk izvietot Krievijā, taču, ja reiz potenciāls apdraudējuma izraisītājs gatavojas sliktākajam, tas taču nenozīmē, ka mums to pašu nevajadzētu, baidoties atzīt atdarināšanu.
