Romāns Meļņiks: Katra nākamā Saeima tiek nosaukta par labāku nekā iepriekšējās. Bet valsts tiek pārvaldīta aizvien sliktāk
57
Premjeri mums visi pēc kārtas tiek pasniegti kā labākie no labākajiem. Ministru amatos partijas sakās, ka deleģējot labākos no labākajiem. Katra nākamā Saeima tiek nosaukta par labāku nekā iepriekšējās. Bet tajā pašā laikā valsts pārvaldīta tiek aizvien sliktāk. Vismaz tā izriet ne tikai no Baltijas valstu ekonomiku raksturojošiem datiem, bet arī Rīgas Ekonomikas augstskolas un Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) veiktā pētījuma “Ārvalstu investīciju vides indekss 2023” secinājumiem.
Paša pētījuma prezentācija vēl priekšā, taču ārvalstu investoru secinājumi par situāciju Latvijā jau zināmi. Kādi tie ir?
Investīciju klimats Latvijā investoru vērtējumā 2023. gadā ir sasniedzis viszemāko vērtību. Pašreizējo politikas veidotāju darbu investīciju piesaistē investori novērtējuši kā sliktāko kopš 2017. gada. Samazinājies to investoru skaits, kuri plāno turpmāk investēt Latvijā. Latvijas konkurētspēju un jaunu investīciju piesaisti jau ilgstoši bremzē darbaspēka nepieejamība, zema izglītības kvalitāte, augsts birokrātijas līmenis un investīcijas piesaistes mehānismu trūkums. Latvijā trūkst ilgtermiņa vīzijas, kas iezīmētu skaidru stratēģiju par nepieciešamām pārmaiņām.
Pētījuma autori īpaši akcentē, ka Latvijas konkurētspēju un investīciju piesaisti būtiski kavē administratīvais slogs. To Latvijā rada augsts birokrātijas līmenis, koordinācijas trūkums starp publiskā sektora iestādēm, izmērāmu mērķu neesamība valsts un pašvaldību iestādēs strādājošajiem un sarežģīts normatīvais regulējums. Turklāt administratīvais slogs vērojams it visās jomās – būvniecībā, nodarbinātībā, tieslietu sistēmā, nodokļu administrēšanā, u.c.
Kā tā? Jo mums ir ierēdņu nevis paša iniciatīvas bagātu cilvēku valsts. Attiecīgi politiķu vairums domā par savu labklājību un popularitāti šodien nevis valsts kopējo labklājību ilgtermiņā. To skaidri apliecina arī veids, kā ilgstoši esam sevi pasnieguši pasaulei, arī investoriem.
Kā sevi pasaulei, tostarp investoriem ilgstoši pasniedza Igaunija? “Laipni aicināti Igaunijā”, “Viedu e-risinājumu valsts – maza, bet inovatīva”, “Ekoloģiskā paradīze”. Salīdzinājumam – Lietuva: “Eiropas centrs”, “Lietuva ir Baltijas sirds”, “Lietuva ir drosmīga valsts”, “Maza, bet skaļa”. Un ar kādiem saukļiem esam reklamējuši Latviju? “Nesteidzīga atpūta Latvijā”, “Zeme, kas dzied”. Attiecīgi tādi pamati tad tika ielikti arī pašreizējai attieksmei pret katru no valstīm. Tā teikt, atpūtieties, dziediet latvieši savā nodabā kamēr kaimiņi sevi izpauž darbā…
Iespējams, galvenais cēlonis tam ir fakts, ka varas partijās, tā teikt, pie teikšanas ir cilvēki, kas nākuši no ierēdniecības, budžeta finansētajām profesijām. Jā, ir izņēmumi – gan finanšu ministrs Ašeradens, gan ekspremjers Kariņš ir bijuši uzņēmēji, bet tas tik sen, ka, šķiet, vismaz viņiem jau aizmirsies. Varas partijas arī aptvērušas, ka viņu vēlētāju pamatmasa ir tie, kuru labklājība lielā mērā atkarīga no politiskas valsts budžeta pārdales – seniori (pensijas), skolotāji, mediķi, valsts pārvaldes iestādēs vai brīžiem mākslīgi uzturētajos valstij piederošos uzņēmumos strādājošie utml. Attiecīgi prioritāra ir ātrā izdabāšana pievilināmo vēlētāju grupām nevis rūpes par valsts saulaino nākotni.
Kas jau ilgstoši visvairāk satrauc Latvijas politisko vadību? Skolotāju algas. Mediķu algas. Pensijas. Bet par visu vairāk, šķiet, tas, ka algas vadošos amatos valsts pārvaldē strādājošajiem esot zemākas nekā privātajā biznesā. Vai tas tā ir pamatoti, vai nē – tas nerūp. Proti, šajā situācijā darba efektivitāti un intensitāti nesalīdzina, vien atalgojuma ciparu. Nav brīnums, ja tādas politikas sekas labi atspoguļojas darba ņēmēju viedokļos. Kā nesen interneta publiskās saziņas vietnēs rakstīja sociologs Arnis Kaktiņš, “Tikai apmēram katrs trešais (35%) Latvijā patlaban uzskata, ka darbs privātajā sektorā ir labāks par darbu valsts sektorā. Šogad 52% par labāku atzina valsts sektoru, kas ir vairāk nekā pirms gada, kad bija vērojams nesaprotams kritums uz 47%.”
Šeit apskatāms grafiks par darbu privātajā un publiskā sektorā.
Un tāda – skatījuma no ierēdņu pozīcijām – attieksme, protams, tieši atspoguļojas dažādu jaunu regulējumu biznesam izgudrošanā un pieņemšanā. Tieši to kā lielu problēmu šobrīd uzrāda ārvalstu investori.
Politiķi pret kritiku ir jūtīgi, tūdaļ steidz atrunāties, ka karš esot vainīgs, mēs arī esam apdraudētā zonā, tāpēc investori distancējas. Te nu jāprasa: Lietuvu un Igauniju kara draudi neskar? Kā tas nākas, ka tur ekonomiku raksturojošie rādītāji labāki? Ieskatīsimies dažos LDDK eksperta Jāņa Hermaņa nesen publicētos grafikos.
Eksporta īpatsvars (% no IKP) Baltijas valstīs.
Tāpat var salīdzināt IKP uz iedzīvotāju. Arī Igaunijā un Lietuvā šobrīd vērojams kritums, taču abas kaimiņvalstis šajā ziņā ir krietni labākās pozīcijās, tām ir, tā teikt, lielākas spēku rezerves arī kādai diētas kūrei.
https://www.facebook.com/photo/?fbid=1506046533326401&set=a.102206820377053
Valsts jeb tā dēvētais valdības parāds % pret IKP mums lielāks nekā Lietuvā un jo īpaši Igaunijā.
Attiecīgi arī parāda apkalpošanas izmaksas https://twitter.com/J_Hermanis/status/1765066379332567345/photo/1
Pakalpojumu eksporta vērtības ziņā gandrīz visās būtiskākajās jomās (izņēmums ir aviācija) pēdējā laikā noslīdam zem Igaunijas un Lietuvas rādītājiem. Īpaši kritiski šķiet finanšu pakalpojumi, kur pēc Kariņa un Znotiņas veiktā “kapitālā remonta” esam piedzīvojuši kapitālu krahu, kamēr lietuvieši acīmredzami izmantojuši un turpina izmantot mūsu pašiznīcināto konkurētspēju.
Politiķi nav pat centušies piespiest vai motivēt bankas intensīvāk kreditēt uzņēmumus, kam sekas, protams, redzamas zemākā biznesa konkurētspējā, vājākos izaugsmes tempos.
Vēl jāpiebilst, ka līdz ar “kapitālo remontu” Latvijā iepriekš neredzētos apmēros tiek kultivēta birokrātijas neuzticēšanās uzņēmējiem, neuzticēšanās sabiedrībai kā tādai. Visi tiek vispirms vērtēti kā potenciāli noziedznieki un, ja “aizdomās turētie” nespēj pierādīt, ka nav tādi, tiek atstumti. Spilgtu piemēru šajā nedēļā TV24 raidījumā Kārtības rullis izstāstīja Normunds Bergs, uzņēmējs, AS SAF Tehnikas Valdes priekšsēdētājs: “Altum divus gadus pēta vai Schneider Electric nav grūtībās nonācis, kaut koncernam ir miljards eiro peļņa. Koncernā ir tūkstots uzņēmumi un, lai pārliecinātos, ka neviens nav grūtībās nonācis, vajag tūkstots gada pārskatus. Tas ir bezgalīgs darbs. /../ kad neredzi tam galu, rodas pesimisms.” Kā šādu valsts struktūru darbošanos raksturo Bergs, “pagaidām viss spēks svilpē aizgājis…”.
Vēl tajā pašā raidījumā Kaspars Rožkalns, Latvijas eksportētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs spilgti raksturoja Latvijā esošos birokrātiskos procesus: “klausoties Eiropu, izdomājam, ka vajag visu super noregulēt, mēs visu super noregulējam, pēc tam secinām, ka tos noregulējumus nemaz nevar izpildīt.
Vēl viens būtisks aspekts – cilvēkresurss. Nesen parādījās ziņas, ka Lietuvā vairāk atgriežas mājās nekā emigrē. Arī Igaunijā situācija ir labāka nekā pie mums. Savukārt Latvijā demogrāfisko bilanci īslaicīgi formāli “lāpa” ar bēgļu no Ukrainas uzņemšanu un studentu piesaisti no tālām nabadzīgām zemēm. Esam tālredzīgi?
Vēl vairāk – Latvijas lauku reģionu atbrīvošana no cilvēkiem tiek turpināta ar jo īpašu sparu. “Nerentablās” skolas, bibliotēkas, pasta nodaļas utml. turpina slēgt, cilvēkiem nepieciešamie pakalpojumi kļūst aizvien nepieejamāki. Tiek vajāti pašvaldību vadītāji, kuri cenšas nevis caur vispārīgiem un nevienam īsti nevajadzīgiem pasākumiem “apgūt Eiropas naudu”, bet to izmantot vietējos apstākļos sevi pierādījušās jomās, kas jau rada un vēlradītu darba vietas, notur darbaspēku attiecīgajā reģionā, piesaista investīcijas. Vienlaikus joprojām vietējiem vai no Rīgas importētiem skandālistiem ir lielas iespējas nobloķēt investīciju ražošanā projektus, ko esam ne vienu reizi vien piedzīvojuši.
Šīs problēmas un tendences redzamas gadiem ilgi. Politiķi tās izliekas nemanām, jo ir taču patīkamāk domāt par sev tuvākām lietām, par savām ērtībām, brīžiem pat sajusties gluži kā līdzvērtīgam starp Eiropas turīgāko valstu vadītājiem, kā to apliecinājis ekspremjers Kariņš, sapņojot par īpašu rezidenci, kurā valdības vadītājs varētu intīmi komunicēt ar ārvalstu kolēģiem.
Kā jau teikts, detalizēts Ārvalstu investoru padomes un Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījums būs pieejams tuvākajās dienās. Šajā rakstā izmantoti dati no citiem avotiem, taču arī tie trāpīgi ilustrē tendences, par ko runā ārvalstu investori.
Ļoti ceru, ka jaunākais Ārvalstu investoru padomes un Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījums būs kā salta duša labklājības burbulī dzīvojošajiem politiķiem. Un kas vēl svarīgāk – šī situācijas skarbā diagnoze jau rīt nebūs aizmirsta kā ļauns murgs, bet gan būs kā stimuls nepilnību novēršanai tuvākajā un arī tālāk nākotnē.
