Romāns Meļņiks: Kā “uzceps” stratēģiju, tā uzreiz būs dzimstības bums? Vai nu naivi, vai noveļ problēmu citiem
101
Krītam kārtējā demogrāfiskā bedrē. Politiķi Saeimā un valdībā steidz drudžaini imitēt aktīvu rosību dzimstības valstī uzlabošanai. Vai sāk ar sevi, lielāku bērnu skaitu paši savās ģimenēs? Nē taču! Vispirms ar prasībām, lai ierēdņi gatavo kārtējās stratēģijas, plānus, normatīvus dzimstības veicināšanai.
Nu, kāds vienā vai otrā ministrijā uzrakstīs to stratēģiju, vai līdz ar to strauji uzlabosies demogrāfija? Nebūsim naivi! Mums jau ir gan Nacionālais attīstības plāns, gan Tautas ataudzes stratēģija, gan Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes un daudzi citi līdzīgi dokumenti, kas savulaik pasniegti kā izšķiroši svarīgi un situāciju mainoši, bet tās pašas problēmas kā bija, tā palika.
Vai varbūt stratēģija vajadzīga lai deputātiem būtu skaidrība par to, kā tieši uzlabot demogrāfiju? Tad saprotams. Bet jāsaka: neprasiet no ierēdņiem zinātni! Atrakstīs to pašu sen jau citos dokumentos aprakstīto – vai no tā būs labāk? Vai uzrīkos iepirkumu, kurā vinnēs piedāvājums par zemāko cenu, kas arī vien naudas izšķērdēšana beigās izrādīsies. Ja vajag zinātniskus pētījumus un atzinumus, tad jāvēršas pie zinātniekiem! Demogrāfiskai situācijai un to ietekmējošiem faktoriem noteikti ir jau veltīti daudzi pētījumi, to secinājumus var apkopot. Tāpat noteikti lietderīgi būtu finansēt dziļākus pētījumus šajā jomā un to secinājumus tad izmantot normatīvu jaunradē. Te gan, protams ir riski, ka viss vai gandrīz viss, ko valsts līdz šim darījusi, tiks vērtēts kā neefektīvs. Jo varbūt jāskatās citā virzienā un plašāk, kompleksi.
Saeimas deputāti ir lūguši Labklājības ministriju uzņemties atbildību un izstrādāt dzimstības stratēģiju. Jo, lūk, esot jāmazina īstermiņa nedrošība un jānodrošina finanšu stabilitāte ģimenēm, lai tās neatliktu plānus radīt bērnus. Kā to vērtēt? Vien kā ielāpu likšanu vai kā bumbas izsišanu no sava laukuma citā. Ja šādas stratēģijas gatavošanā centrālā loma būs Labklājības ministrijai, skaidrs, ka nekas vairāk par priekšlikumiem jauniem pabalstiem nav sagaidāms. Tur no kompleksas ilgtermiņa pieejas nebūs, kā saka, ne smakas.
Kas ir pabalsts? Tas ir stimuls, bet ne iztikas avots. Tas nesedz ne tuvu ne visus izdevumus, kas saistīti ar bērna dzimšanas laiku, pilnvērtīgu pieaugšanu, izglītošanos utt. Pabalsti nav ilgtermiņa investīcija nākotnē, tie ir vien kā ielāps pie ielāpa. Ja orientēsies tikai uz pabalstiem, tad bērni gan varbūt dzims vairāk, taču ģimenēs, kuras radušas dzīvot dzīvot nabadzībā – no pabalstiem. Vai tādus demogrāfijas uzlabošanas rādītājus valstī vajag?
Tieši ilgtermiņa (nevis īstermiņa!) stabilitāte ir izšķirīga, ģimenēm lemjot par bērnu laišanu pasaulē.
Vai vecākiem būs pietiekami atalgots darbs arī pēc bērna piedzimšanas? Vai būs iespēja uzlabot dzīves apstākļus nākotnē? Vai būs pieejams bērnudārzs? Vai uz to brīdi, kad bērns paaugsies, nebūs jau likvidēta tuvākā skola? Vai ilgtermiņā būs pieejama veselības aprūpe gan vecākiem, gan bērniem? Kā būs ar interešu izglītību? Tie ir tikai daži no daudzajiem jautājumiem, kas rūp ģimenēm. Jā, liela daļa pārceļas uz dzīvi citur, tostarp ārvalstīs, tieši šīs savas dzīves prognozējamības ilgermiņā dēļ.
Tātad stratēģiju jāgatavo kompleksu, ietverot teju vai visu ministriju atbildībā esošos jautājumus. Virsvadību jāuzņemas Ministru prezidentei, kas var prasīt iesaisti no visām nozarēm, nevis kādai atsevišķai ministrijai, kas uz tēmu raugās no sava šaura skatu punkta. Noteikti jāpiesaista arī zinātnieki, kam ir pētījumi par ģimeņu vajadzībām. Un kas svarīgi – uzreiz jāseko arī stratēģijas īstenošanas plānam ar skaidriem mērķiem, uzdevumiem, rīcību, sasniedzamiem uzdevumiem, termiņiem, par izpildi atbildīgajiem utt.
