Romāns Meļņiks: Kā mūsdienās var sākties valsts drošības apdraudējums? Vai armija lielās kolonnās maršēs uz Rīgas pusi?
142
Mēdz teikt: nelaime nenāk brēkdama. Brīžiem to piedzīvojam. Tu, cilvēks, piecelies no rīta tā agrāk, lai laikus tiktu uz darbu, iesēdies jaunā ērtā vilcienā, bet tas pusceļā apstājas, tu paliec tumšā neapsildītā vagonā uz vairākām stundām un neviens nevar paskaidrot, kas tālāk sagaidāms. Vai cits arī nupat Latvijā piedzīvots gadījums: klausies radio, tur pēkšņi paziņo, ka sākas evakuācija, raidījumi pārtrūkst un tu paliec neziņā vai karš jau būtu sācies…
Vai varam būt gatavi šādām situācijām? Daļēji. Visu paredzēt nevar, taču riskus apzināt ir iespējams un arī paredzēt konkrētu rīcību katrā no ārkārtas situācijām var. Ja grib. Jo problēma parasti ir tā, ka nav vaļas daudz domāt par rīcību ārkārtas situāciju gadījumos, ja tāpat arī ikdienā problēmu pāri pārēm. Turklāt daudzkārt ir redzēts, ka vadošos amatos sēdošajiem priekšstati par ārkārtas situācijām ir stipri vienkāršoti – ja skanēs sirēnas, tad vajadzēs evakuēties, ja būs karš, tad meklēsim bumbu patvertnes utml.
To redzējām arī uz sadūmojuma radio namā piemēra – Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne tūlīt pēc radio darbinieku evakuācijas un ilgstošas pauzes šī medija darbībā paudusi: “Latvijas Radio ir skaidrs rīcības plāns, tai skaitā darbības nepārtrauktības plāns nopietnām ārkārtas situācijām, kas saistītas ar valsts drošības apdraudējumu, dabas katastrofu gadījumā un citos gadījumos, kad no Radiomājas nav iespējams raidīt. Ārkārtas situācijās tiek nodrošināta alternatīva apraide. Tomēr piedūmojums Latvijas Radio ēkā nav valsts mēroga ārkārtas situācija.”
Tā ir – tā nav valsts mēroga ārkārtas situācija, taču šī medija darbības pārtraukšana gan rada sekas valsts mērogā, jo nebūt ne visi Latvijas radio klausītāji lieto internetu un caur to var ātri noskaidrot, kas noticis.
Un kā tad mūsdienās var sākties valsts drošības apdraudējumi? Ar to, ka Latvijai savlaicīgi kāda valsts pieteiks karu, tad tās armija lielās kolonnās maršēs pa lielceļiem uz Rīgas pusi? Nē taču! Vismaz ne pēc Ukrainā piedzīvotā. Drīzāk mums jārēķinās ar terora aktu, diversiju iespējamību. Un vispirms tas skartu kritisko infrastruktūru, kas saistīta ar sabiedrības informēšanu, energoapgādi, satiksmi. Ar mērķi radīt paniku, jukas valstī. Tie būtu uzbrukumi par kuriem neviens neuzņemtos atbildību, vismazāk, protams, kāda cita valsts tās vadītāju personā. Formāli kara tātad nebūtu, bet reālitātē – kara apstākļi gan.
Nav teikts, ka tā būs, taču ar tā iespējamību jārēķinās. Un jāgatavojas konkrētai rīcībai gan gadījumos, kad cēlonis negadījumam ir, tā teikt, tehnisks, gan tad, ja kāds speciāli pacenties, lai kaitētu.
Savulaik, vēl strādājot biznesa konsultāciju jomā, vairākiem uzņēmumiem palīdzēju izveidot ārkārtas situācijā un darbības nepārtrauktības nodrošināšanas plānus – vispirms apzinot iespējamos riskus, tad katrai iespējamo situāciju grupai paredzot konkrētus rīcības algoritmus. Turklāt šajā darbā iesaistot visu līmeņu darbiniekus, lai nav tā, kā daudzkārt redzēts ar darba drošības instrukcijām, kad saturu nelasa, vien parakstās, ka paši atbild par savu rīcību.
Tas bija šī gadsimta sākuma gados. Tagad radies iespaids, ka tolaik uzņēmumi šiem jautājumiem pievērsa lielāku vērību nekā šobrīd. Lai gan dažādu risku līmenis šajā laikā noteikti ir pieaudzis.
Ko jāparedz šādā rīcības pānā ārkārtas situācijām un, ja vajag saistībā ar darba specifiku, arī darbības nepārtrauktības nodrošināšanas plānā? Tas var ietvert gan cilvēku evakuāciju no apdraudētās vietas, gan darbības nepārtrauktības nodrošināšanas mehānismus, gan ārkārtas situācijas primāro cēloņu novēršanu, bet ne tikai, jo jāņem vērā attiecīgās jomas specifiku.
Proti, nepieciešama kompleksa pieeja. Ja vadās tikai no civilās aizsardzības plāna, tad sanāk, kā sanāca Latvijas radio – skan trauksmes signāls, pārtrauc raidījumus, klausītāji paliek neziņā par radio ēkā notiekošo un līdz ar to arī bažās par situāciju valstī kopumā.
Ko tādā situācijā varēja darīt? Kaut vai pieslēgties tiešraidei caur mobilo tālruni un, ārā esot, skaidrot notikušo, veikt reportāžu no notikuma vietas līdz atkal iespējams atgriezties studijā. Lai vismaz klausītāji nepaliktu neziņā. Kāpēc tā nedarīja? Jo par to iepriekš nebija domāts, tāda rīcība nebija ieplānota, izmēģināta.
Zīmīgi, ka trauksme radio izskanēja tieši brīdī, kad kolēģi raidījumā Krustpunktā apsprieda problēmas ar pasažieru vilcienu satiksmi.
Pieminēšu arī dzelzceļu. Tagad fokuss vērsts uz nedienām ar jaunajiem vilcieniem. Tas loģiski, jo jauna tehnika parasti ir drošāka, uzticamāka par vecu un nolietotu. Diemžēl, ne šoreiz. Taču apstāties varēja arī vecie. Un ne tikai stacijā, bet arī starp tām, tā teikt, meža vidū. Visdažādāko iemeslu dēļ. Arī diversiju dēļ. Bet tas tikai nozīmē, ka jau sen bija jābūt detalizētam tūlītējas rīcības plānam. Tāda, kā izskatās nav.
Tā vietā nu dzirdam visādas “ašās idejas” par taksometru sūtīšanai pakaļ pasažieriem utt. Piedodiet, tā ir muļķīga pieeja. Gan tāpēc, ka ne visur var būt pievedceļi, gan tāpēc, ka sliežu ceļš nav autoceļš – vilcieni viens otru apbraukt nevar, tāpēc nekādus aizdambējumus principā nevar pieļaut. Risinājumi jāparedz rīcības plānā un jānodrošina, lai, ārkārtas situācijai iestājoties, visi par konkrēto jomu atbildīgie dienesti zinātu, kas jādara un rīkotos. Vienlaikus informējot pasažierus gan par notikušo, gan risinājumu.
Klasiska valtsts struktūru veidotu krīzes pārvaldības sistēmu kļūda ir orientēties uz krīzes pārvaldības centru veidošanu krīzes gadījumā. Ja krīze iestājas pakāpeniski un tā ir ilgstoša, kā tas bija, piemēram, ar neseno pandēmiju, tad, protams, valsts institūciju darbu var koordinēt no vienota krīzes vadības centra. Ja vien tam dotas gana lielas pilnvaras. Taču daudz efektīvāk ir, ja cilvēki un organizācijas jau laicīgi zina, kas jādara katrā gadījumā, un uzreiz var rīkoties.
Ja krīzes situāciju iestājas pēkšņi (piemēram, jau zināmie gadījumi ar sadūmojumu radio, vilciena apstāšanos uz vairākām stundām vai, piemēram, kādu dabas katastrofu), tad rīcībai jāseko automātiski. Tas ir guži kā autovadītājam spontāni nospiežot bremžu pedāli auto priekšā ieraugot bīstamu šķērsli. Bet tas ir mierīgos apstākļos jāiemācās.
Un te arī nav jābaidās no atšķirīgiem mērogiem. Kā auto straujai apturēšanas, tā vilciena evakuēšanas, radio darbības nepārtrauktības nodrošināšanas vai dažādu diversiju seku novēršanas pamatā ir vienoti principi – risku apzināšana, skaidrība par katra rīcību un treniņi. Savukārt krīzes situācijā – gatavība mirklī rīkoties.
