Romāns Meļņiks: Kā atlīdzināt, ja slimības laikā attālināti turpina strādāt no mājām?
19
Atkal raisījusies asa diskusija par slimības lapām – to izrakstīšanas pamatotību un izmaksas slogu darba devējam vai valstij, darba devēju tiesībām un sociālajām garantijām. Darba devēji pauž aizdomas, ka daudzi darbinieki iespēju dabūt atbrīvojumu no darba it kā saslimšanas dēļ varētu izmantot, lai nepamatoti iegūtu papildu brīvdienas. Proti, simulējot saslimšanu. Attiecīgi darba devēji rosina nemaksāt ne tikai par pirmo slimošanas dienu, kā ir tagad, bet arī par otro un trešo. Valsts institūcijas un arodbiedrības to noraida, jo tad mazinātos darba ņēmēju sociālās garantijas.
Te vairāki aspekti, kas būtu padziļinātas uzmanības vērti. Jo vairāk tāpēc, ka šī ir liela mēroga un visas nosares skaroša problēma – pērn izrakstītas teju 570 000 darbnespējas lapu, ar tām saistītās darba devēju izmaksas – ap 284 miljoniem eiro.
Vispirms par to, vai slimības lapas vienmēr izraksta pamatoti. Īpaši pēc tā, ko esam piedzīvojuši, – tiklīdz kādai amatpersonai uzteic darbu, tā pēkšņi kļūst teju vai neārstējami ilgstoši slima. Jā, var saprast, ka stresa dēļ kāpj asinsspiediens, arī sirdsritms varbūt vairs nav kā bija mierīgos laikos, taču gan jau ar zālēm to var ātri pieregulēt. Bet nē – dīvainā kārtā šādos gadījumos parasti slimo ilgstoši. Un vēl dīvaini, kad visas kaites pazūd tiklīdz tiek piedāvāts jauns darbs, vai kad izrādās, ka ilgstošā slimošana nelīdz noturēties amatā.
Taču skaidrs, ka šī vairāk ir valsts, nevis uzņēmēju problēma. Valsts nespējas izkontrolēt šādas pēkšņas un ilgstošas saslimšanas pamatotību.
Uzņēmēji vairāk saskaras ar situācijām, kad saslimst pēkšņi, lai arī īslaicīgi – pēc kādiem svētkiem vai jubilejām vienlaikus vairāki darbinieki sajūtas tik slikti, ka pie ārsta gan var aiziet, bet ne uz darbu. Īpaši, ja saslimst, teiksim, pēc Jāņiem uzreiz liela daļa darbinieku. Darba devējam ne tikai jādomā, ar ko šos slimotājus aizvietot, bet arī vairākas slimošanas dienas no sava budžeta. Loģiski, ka tas šķiet negodīgi. Vēl jo vairāk, ja izkontrolēt šādas īslaicīgas saslimšanas pamatotību šķiet neiespējami – kā TV24 Preses klubā izteicās Egils Baldzēns, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs, valsts institūcijas tā īpaši necenšas pārbaudīt vai persona, kam izrakstīta slimības lapa, patiesi ir slima un ārstējas, vai izmanto jauniegūto brīvdienu, lai, piemēram, raktu kartupeļus dārziņā. Ja pārbauda, tad vien to, vai ārsts pareizi noformējis kādu personu atbrīvojumu no darba. Taču pret šādām situācijām arodbiedrībām ir labs risinājums: ja tagad pirmā slimošanas diena netiek apmaksāta, bet otro un trešo apmaksā darba devējs, tad varētu noteikt, ka otro un trešo apmaksā no valsts budžeta, savukārt 10. un 11. dienu – darba devējs, ar to kompensējot valsts papildu izmaksas. Tādā gadījumā jau pirmajās saslimšanas dienās valsts institūcijas būtu motivētas kontrolēt vai slimības lapu saņēmušie ir patiesi slimi un ārstējas, vai varbūt saslimšanu simulējuši.
Te lielais jautājums – vai valsts varas pārstāvji ieklausīsies šādā ļoti loģiskā iniciatīvā, pieņems to, centīsies ieviest, vai, kā ierasts, noraidīs, jo tas izjauc ierasto kārtību un prasa pašu piepūli normatīvu izmaiņu sagatavošanā?
Mēs bieži dzirdam politiķu pārgudru spriedelēšanu par to, ka uzņēmējiem, redz, esot jākāpina darba efektivitāte, ražīgums, jāuzlabo darbs organizācija utt. Šajā gadījumā bumba ir valsts pārvaldes pusē – redzam, ka slimības lapu pamatotības kontroles un simulantu izķeršanas sistēma ir radikāli jāuzlabo. Jebkuras atrunas veikt pārmaiņas šajā jomā var tikt tulkotas kā vēlme arī turpmāk saglabāt sliktu darba organizāciju, efektivitātes trūkumu utt.
Otrs aspekts – vai pie mazākām iesnām un klepus uzreiz jāprasa ārstam atbrīvojumu no darba? Un tepat arī pretējais – vai pieļaujams, ka uz darbu cilvēki nāk apslimuši, tādējādi apdraudot arī kolēģu un klientu veselību? Šķiet, laikā pirms Covid-19 šāda dilemma nešķita būtiska, vismaz, ja runājam par klepu un iesnām, protams, izņemot gadījumus, ja bija konstatēta kāda vīrusa saslimšana. Kovids visus tik ļoti sabaidījis, ka bieži vien apkārtējie teju vai par nāvējoši bīstamu uztver katru, kas ieklepojas vai nošķaudās. Un tas ir pat situācijā, kad pašreiz cirkulējošais Kovid paveids vairs netiek uzskatīts par vairumam sabiedrības īpaši bīstamu un arī nav vairs īpašu priekšrocību darba nespējas lapu gadījumos, arī ja esi saslimis ar Covid-19.
Lai vai kā, bet daudzi vieglas saslimšanas gadījumos vismaz daļēji var strādāt no mājām. Bet kā to noformēt? Ja izrakstīta slimības lapa, bet turpina veikt neatliekamos darba pienākumus, tad sanāk ka strādā bez samaksas? Jo to pašu summu saņemtu arī pilnībā nestrādājot. Savukārt, ja nenoformē slimības lapu, sanāk, ka pilnu algu saņem par daļēju darbu, jo daudzi ne visu var paveikt no mājām. Šķiet, šādai situācijai būtu nepieciešams īpašs regulējums, teiksim, ieviešot, īslaicīgas daļējas darba nespējas statusu, attiecīgi daļēji izmaksājot algu, daļēji – atbilstīgi slimības lapas nosacījumiem.
