Romāns Meļņiks: “JV” plūca uzvaras laurus un līdz ar to Kariņš nonāca tādā kā ķīlnieka lomā – gribi vai negribi, bet jāvada valdība…
52
Autors: Romāns Meļņiks
Mēdz teikt, ka valsts attīstības posmā, kad nepieciešamas dinamiskas pārmaiņas, veselīgāka ir biežāka valdības un varbūt pat parlamenta sastāva nomaiņa – tad politiķi ir vairāk mobilizēti, gatavāki aktīvai rīcībai, sevis izrādīšanai caur darbiem, ne vien runām. Savukārt lielākas labklājības gados, kad mazāk ir steidzami risināmu problēmu, var atslābt – tad nav tik traki, ja ilgstoši darbojas kāda viena valdība vai īpaši nemainīga valdošā koalīcija.
Zināmā mērā caur rūgtu pieredzi šim apstiprinājumu redzējām uz Krišjāņa Kariņa vadīto valdību piemēra. Iepriekšējās Saeimas laikā valdība ar retiem izņēmumiem (starp kuriem redzamākais – administratīvi teritoriālā reforma) bija kā dreifējošs kuģis, kura komandas kapteiņa galvenās pūles bija veltītas tam, lai kuģis neapgāztos daudzo stūrēt un airēt gribētāju haotisko darbību dēļ. Protams, vēlētāji šo balansēšanas prasmi novērtēja, Jaunā Vienotība plūca uzvaras laurus pērnajās vēlēšanās, taču līdz ar to Krišjānis Kariņš nonāca tādā kā ķīlnieka lomā – gribi vai negribi, bet jāvada arī nākamā valdība.
Tikai nu bija pilnīgi cita situācija – vairs nebija tā, ka savervē visus daudzmaz līdzīgi domājošos vienā koalīcijā un tad dzīvo ar nolemtības sajūtu, ka jāsamierinās ar to valdību, kas ir, jo nav alternatīvas. Valdības izveidošanai pietika ar trīs frakciju sadarbību, līdz ar to no premjera sagaidīja nevis balansēt dreifējošu kuģi, bet gan saliedēt un vadīt ātrgaitas kutera komandu. Ka to laikam neprata, var secināt pēc Krišjāņa Kariņa izmisīgiem politiskajiem sānsoņiem visas vasaras garumā ar mērķi paplašināt esošo politisko ģimeni.
Līdz ar to temps un vienota virzība bija zaudēti, valdība faktiski izskatījās nevis kā ātrgaitas kuteris, bet… kā jātnieks bez galvas, kas kaut kur gan pārvietojas, taču neviens nevar saprast kāpēc un kur. Pats Krišjānis Kariņš pārmaiņu dinamikas trūkumu skaidroja ar nepietiekamo kāju (partneru valdībā) skaitu, taču tā vien šķiet, ka vaina bija ne kājās, bet galvā. Galvā, kas atradās kaut kur savrup.
Valdības maiņa šajā situācijā nāk kā lielā pamošanās no pārāk ilgas snaudas. Kā jauna iespēja. Lai kurš būtu nākamās valdības vadītājs, lai arī kuras un cik partijas veidotu nākamo valdošo koalīciju, viņi būs ļoti motivēti apliecināt sevi kā spējīgus strādāt efektīvāk nekā to demonstrēja priekšteči.
Taču valdība vēl top un šajā situācijā nozarēm būtiski lēmumi atlikti malā. Valsts joprojām ir uz tādas kā pauzes. Ierēdņi sagaida, kad beigsies politisko attiecību kārtošana, būs skaidrs, kuras partijas pārstāvis atbild par katru no nozarēm, attiecīgi – kādas būs jaunās politiskās prioritātes, lai tad pielāgotos. Kas ar to domāts? Teiksim, ja izteikti labēja ministra vietā nāk izteikti kreiss, ar lielu ticamību var paredzēt, ka iepriekšējās iniciatīvas tiks atzītas par aplamām, vietā tiks piedāvātas, iespējams, pat pretējas. Vai lielas problēmas no tā var rasties? Īstermiņā jā, bet ilgtermiņā – ne īpaši. Vien atkal tiks pazaudēts laiks. Jo ministru iniciatīvām nepieciešams valdības un, iespējams, arī Saeimas vairākuma atbalsts, attiecīgi – radikālākās idejas šim filtram var neiziet cauri.
Otrkārt, politiski saistoši ir ES kopējie normatīvi, mūsu valstī iepriekš pieņemtie likumi un arī budžeta iespējas. Tas daudzas karstas galvas atvēsina, daudzus sapņu piļu būvētājus atgriež pie zemes. Paies kāds pusgads līdz viss daudzmaz nostāsies savās vietās, stāvēšanu ar plakātiem nomainīs reālas iniciatīvas un būs redzams vai jaunais politiskās vadības sastāvs ir kaut par gramu labāks par iepriekšējo. Jo, kā jau teikts, nākamie ministri būs ļoti motivēti izrādīt sevi kā efektīvākus, taču vai būs spējīgi savstarpēji sadarboties, vienoties par kopīgi darāmo, to nezinām.
Protams, gribētos cerēt uz labāko, bet… pieredze rāda, ka labāk būt optimistiem, bet vienlaikus saglabāt arī piesardzību.
Tikmēr aizvien vairāk dzirdam dažādu jomu ekspertu vērtējumu, ka Latvija aizvien atpaliek no kaimiņvalstīm. To uzsver arī Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis, viņa Facebook regulāri publicētie grafiki ļoti uzskatāmi demonstrē šo Latvijas atpalicību no ziemeļu un dienvidu kaimiņiem visos nozīmīgākajos sociāli ekonomiskajos rādītājos. Tostarp, ja salīdzinām valstu ieguldījumus zinātnē, – tas ir viens no būtiskiem rādītājiem tam, ka ilgtermiņa attīstība nav bijusi Latvijas politikas prioritāte. Pieminētais grafiks apskatāms te:
Redzam arī aizvien vairāk piemēru tam, kā kaimiņvalstu uzņēmumi izvērš savu darbību mūsu valstī, izspiežot no tirgus vietējos. Vai cilvēki ziemeļos un dienvidos no Latvijas gudrāki, veiklāki, aktīvāki? Diez vai. Drīzāk stāsts par to, ka tur politiķi jau ilgstoši darbojas efektīvāk, mērķtiecīgāk, valsts ekonomikas izaugsmi veicinošāk kamēr viņu Latvijas kolēģi to vien domā, kā kārtot savstarpējās attiecības un izpatikt vēlētājiem, dalot pabalstus, kamēr ierēdņi, nesaņemot skaidrus politiskus uzdevumus, nogaida.
Kādus secinājumus no tā varam izdarīt? Mums ir īpaši aktuāli, lai nākamā valdība būtu nevis kārtējā lielformāta pļāpātuve, bet gan kompakta rīcībspējīga komanda, kas orientēta uz konkrētu valsts attīstības mērķu sasniegšanu. Sākumam pietiktu, ja šie mērķi būtu vērsti uz tā līmeņa sasniegšanu, kāds ir kaimiņos. Visos tautsaimniecībai būtiskākajos rādītājos. Ja partijas pašas to neapzinās, jācer, ka šādu pieeju no tām valdības veidošanas gaitā prasīs Valsts Prezidents.
