Romāns Meļņiks: Ja nebūtu prasības, lai monopoluzņēmumi kā Sadales tīkls būtu pelnoši, nebūtu arī vajadzības pēc tik augstiem tarifiem
52
Bijāt sašutuši par Sadales tīkla tarifu straujo kāpumu? Gaidījāt, kad lēmumu pieņēmēji atzīs un labos savu kļūmi? Sagaidījāt! Tikai ne kļūdas labojumu, bet parodiju par to.
Nepilnīgu ielāpu uz dažiem mēnešiem un solījumu, ka būs jauns ielāps arī atlikušajiem ziemas mēnešiem. Proti, tarifu jau neviens neatceļ un neplāno atcelt, vien plāno īslaicīgas kompensācijas. Kas pēc tam? Kurš gan tik tālu domā? Vismaz politiķi noteikti nē.
Viņi nogaidīs, pavēros – ja vēlētāji ar tarifa kāpumu būs samierinājušies, tad labi, problēma būs atrisinājusies pati no sevis. Un arī tad būs labi, ja atkal no visām pusēm skanēs neapmierinātība – varēs demonstratīvi pārdalīt budžeta naudu, dāsni dalot pabalstos lielākajām bļāvēju grupām.
Pārdales ekonomika vispār ir pēdējo padsmit gadu Latvijas politikas raksturīgākā iezīme. Valsts budžets iecelts teju vai dieva kārtā – visi lēmumi tiek pirmām kārtām vērtēti no ietekmes uz budžetu viedokļa. Turklāt nevis ilgtermiņā, bet īstermiņā. Kāpēc? Jo vēlēšanas ir ik pēc četriem gadiem, politiķiem, kas tikuši pie varas, tajā laikā jāuzspēj pārliecināt vēlētājus, ka “tie paši vēži” jāievēl arī turpmāk. Kā to vislabāk panākt? Maksimāli pildot budžetu tiešā (caur nodokļiem) vai netiešā veidā (caur valsts uzņēmumu pakalpojumu tarifiem, tā nodrošinot peļņu un attiecīgi dividendes valstij) un tad šo naudu dāsni dalot vēlētājiem – pabalstos nabadzīgākajiem, algu pielikumos no budžeta finansētajiem utt.
Vēlētāju pirkšana? Jā. Bet tā jau mūslaikos teju kā norma – ja jau Tramps saviem vēlētajiem var picas dalīt, kāpēc gan mūsējie maztrampiņi nevarētu uzpirkt nodokļu maksātājus ar nodokļos nomaksāto naudu!? Tas pat izdevīgāk – no sava maka nekas nav jāizdod.
Bet atgriezīsimies pie sadales tīkla tarifiem. No septembra līdz decembrim kompensēšot ap 60% sadārdzinājuma, bet jāmaksā tāpat būšot vairāk nekā bija. Ne šis ne tas, bet pasniedz kā sazina kādu debess dāvanu. Speciālas likuma izmaiņas tam pieņēma. Ko tās paredz? Ne risinājumu, bet naudas dzenāšanas no konta uz kontu shēmu. Spriediet paši. Māte (Latvenergo) meitai (Sadales tīkls) pārdod elektrību krietni dārgāk nekā citiem tirgū. Meitai no tā rodas zaudējumi, tos grib segt caur augstāku tarifu klientiem (mājsaimniecībām). Lai nedusmotu klientus, māte kompensēs meitai caur tarifu neiekasēto summu, tā sev samazinot peļņu.
Interneta saziņas vietnēs atrodama laba ilustrācija politiķu attieksmei pret sabiedrību – Saeimas informācijā par atbalstu mājsaimniecībām ārkārtēja energoresursu cenas pieauguma gadījumā bija pieļauta kļūda vārda “iedzīvotāji” vietā ierakstot “izdzīvotāji”. Tad nu teksts kļuva vēl izteiksmīgāks: “Lai mazinātu energoresursu cenu kāpuma negatīvo ietekmi uz izdzīvotāju labklājību…” un tālāk Saeimas pielemtā apraksts.
Kā to mainīt? Aizvien biežāk tieši no politiķu vides dzird runājam, ka teju vai panaceja visām pārvaldības problēmām būtu valsts uzņēmumu akciju kotēšana biržā. Uz šo atbilde, šķiet, formulējama vienā jautājumā: vai kāds tiešām ir tik naivs, lai domātu, ka privāto investoru mazāk nekā valsti šodien interesēs tikai un vienīgi peļņa?
Līdz ar to nonākam pie vājā posma visā šajā tarifu palielināšanas stāstā. Nebūtu prasības pēc tā, lai tādi visu sabiedrību apkalpojoši monopoluzņēmumi kā Sadales tīkls (un virs tā – Latvenergo) būtu pelnoši, nebūtu arī vajadzība pēc tik augstiem tarifiem. Protams, peļņai jābūt, lai būtu iespējas investēt uzņēmuma modernizācijā, taču ne primāri tāpēc, lai papildinātu valsts budžetu. Jo ir taču pēc būtības amorāli un arī nejēdzīgi vispirms no visiem, tostarp nabadzīgākajiem, iekasēt augstāku maksu, tad caur peļņu to ieskaitīt valsts budžetā no kura dažādu pabalstu veidā atmaksāt tiem pašiem nabadzīgajiem. Bet ko var darīt citādāk?
Ir dzirdēti tam iebildumi, taču varbūt tomēr ir iespēja vismaz daļai lielo valsts un varbūt arī pašvaldības uzņēmumu – to, kuru pakalpojumus bez īstas alternatīvas izmanto plaša sabiedrība un kam tarifi tiek regulēti – noteikt tādu kā sociālā uzņēmuma statusu, paredzot, ka peļņa nedrīkst pārsniegt noteiktu līmeni un tā jāiegulda attīstībā, kā arī varbūt ieviešama kāda īpaša vadības pieņemto lēmumu lietderības uzraudzības sistēma (kaut vai Valsts kontroles ikgadējas pārbaudes)?
