Romāns Meļņiks: Ir beidzot jāmaina uztvere – uz nodokļu maksātājiem jāraugās kā pamatā godprātīgiem
14
Uzmanību piesaistīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pirms pāris nedēļām vēstītais, ka, veicot datu filtrēšanu, atlasījis 70 000 personas, kurām ir pamanīta būtiska neatbilstība starp bankas konta apgrozījumu un tiem ienākumiem, kuri ir deklarēti. VID secinājis, ka 5575 personām starpība starp konta apgrozījumu un deklarētajiem ienākumiem gadā ir virs 100 000 eiro, 13 449 personām starpība ir 50 000 līdz 100 000 eiro, bet 51 099 personām starpība ir 20 000 līdz 50 000 eiro.
Atceroties, ka ēnu ekonomika pēdējo sešu gadu laikā minimāli svārstījusies amplitūdā starp aptuveni 20% un 26%, pirmais iespaids ir, ka atliek vien vest pie prāta tos, kas deklarācijās neuzrāda patiesos datus, un situācija uzreiz uzlabosies. Taču tā laikam nav. Jo tie, kas blēdas ar nodokļu nomaksu, ar šo ziņu tiek informēti, ka VID cītīgi kontrolē banku kontus, attiecīgi meklēs citas norēķinu iespējas, lai savus ar nodokli neapliktos ienākumus slēptu un deklarācijā uzrādāmo salāgotu ar banku kontos redzamo.
Līdz ar to var paredzēt, ka nākamajos gados neatbilstību deklarācijās būs mazāk. Vai tas nozīmē, ka ēnu ekonomika būs mazinājusies? Šaubos. Vien labāk paslēpta, piemēram, ar nodokli neapliktos ieņēmumus saņemot skaidrā naudā vai dažādos naudas aizstājējos.
Finanšu ministrija apņēmusies arī skaidras naudas norēķiniem likt šķēršļus. Skaidrs, ka fizisko personu savstarpējiem maksājumiem izsekot nevar, taču pilnīgi iespējams ir lielāku uzmanību pievērst skaidras naudas pārvēršanai bezskaidrā un otrādi. Sagatavotie likuma grozījumi paredz pienākumu kredītiestādēm un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem sniegt informāciju VID par skaidras naudas darījumiem bankomātos vērtībā virs 750 eiro vienā darījumā.
Arī šķietami labs risinājums, bet arī viegli apejams. Kaut vai lielākas summas sadalot mazākās, lai datorprogramma tās automātiski neatlasītu kā aizdomīgas. Tāpat joprojām būs iespēja fiziskām personām norēķināties bez banku starpniecības. Par to, ka tā notiek, piemēram, var spriest pēc šobrīd medijos lasāmās ziņas par uzņēmēju Gulbja un Zuzāna strīdu par gleznu iegādi, kur norēķini vairāku miljonu vērtībā pamatā bijuši tieši skaidrā naudā.
Ko no tā var secināt? Politiska vadība prasa, lai Finanšu ministrija un VID apkaro ēnu ekonomiku, viņi tad arī cenšas vismaz demonstrēt, ka kaut ko dara. Cik nu izpratne par metodēm un pieejamie instrumenti to ļauj. Cik efektīva ir viņu rīcība? No sabiedrisko attiecību viedokļa – mazliet. No ēnu apkarošanas -, šķiet, vēl mazāk. Jo skar vien formāli fiksējamo, klaji pamanāmo (pagaidām) daļu no darījumiem ar nedeklarētiem naudas līdzekļiem.
Faktiski ar šiem pasākumiem tiek gan likti dažādi apgrūtinājumi tā dēvētajiem kreisajiem norēķiniem taču ne tie novērsti.
Tiek ziņots, ka visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir būvniecības nozarē (34,2%), mazumtirdzniecībā (27%), pakalpojumu sektorā (26,4%), ražošanā (18,9%), vairumtirdzniecībā 13%. Redzot šos skaitļus, loģisks ir jautājums – vai ir analizēti iespējamie ar nodokļiem neapliktas naudas darījumi šajās nozarēs, kādi tie ir, un meklēti efektīvi risinājumi, lai cilvēki būtu motivēti legāli darboties? Pagaidām rodas iespaids, ka nē. Ir vicināta sodu pātaga, ir gana draudēts, taču ne ieviesti reāli risinājumi, lai motivētu norēķinu legalizāciju.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis 24. augusta TV24 raidījumā “Nacionālo interešu klubs” tieši vērsa uzmanību tam, ka nav izveidota lietotājiem ērta ar mazu nodokli automātiski apliekama legāla norēķinu sistēma privāti sniegtiem pakalpojumiem. “Teiksim, Kaspars saka, ka pie mājas uzaugusi zālīte, Aigar, atnāc, man to nopļauj, es tev samaksāšu 100 eiro, piemēram. Ieskaiti man kontā tos 100 eiro un lai valsts paņem 10% [nodokli] – pa taisno no konta. Kāpēc to nevar ieviest? No visiem šādiem privātiem darījumiem valsts iegūtu 10%. Šobrīd tas nav iespējams. Viss notiek skaidrā naudā. Un tās ilūzijas, ka kāds maksās 25% vai 30% un slēgs kaut kādus līgumus, tas nestrādā un nestrādās.”
Un patiesi, ja būtu iespēja par privāti sniegtu pakalpojumu (zāles pļaušanu, malkas sakraušanu, sīkiem remonta darbiem utt) samaksāt ar pārskaitījumu un automātiski nomaksāt pavisam mazu nodokli, visi būs ieguvēji – gan valsts budžetā nāktu papildu ieņēmumi, gan cilvēki vairs nejustos valsts apkrāpēji, norēķinoties par pakalpojumiem, kurus bez reģistrēšanās par pašnodarbināto un sazin kādām birokrātiskām procedūrām nemaz nav iespējas legāli noformēt. Tas būtu konkrēts solis, lai mazinātu ēnu ekonomiku. Vismaz nedaudz. Turklāt nevis kārtējo reizi sodot tos, kas jau ir nodokļu maksātāji, bet gan paplašinot nodokļu maksātāju loku.
Tādi mēģinājumi nekad nav bijuši? Ir bijuši. Bet dīvainā kārtā apkaroti, nedomājot par sekām.
Ja atceramies 2009. gada krīzi, kad daudzi cilvēki palika bez pietiekamiem ienākumiem, lai segtu kredītsaistības. Viens no risinājumiem, ko tolaik ieviesa, bija viegli administrējamais mikrouzņēmēja nodokļa režīms, kura viens no efektiem bija tas, ka virknē nozaru strādājošie legalizēja savu mazo uzņēmējdarbību, tādējādi gūstot legālus ienākumus norēķiniem ar bankām. Jā, toreiz bankas mazāk tika kontrolētas, pieņēma arī skaidru naudu kredītu nomaksai, taču tas nemaina lietas būtību. Jā, vēlāk atklājās, ka uzņēmēji izmanto mikrouzņēmumu statusu, lai mazinātu nodokļu maksājumus. Taču diemžēl tā vietā, lai novērstu konkrēto problēmu, politiķi faktiski likvidēja mikrouzņēmējus. Tostarp droši vien daļu aizdzenot atpakaļ ēnu ekonomikā. Tas, ka, līdzībās runājot, laputis ar cirvi (izcērtot rozes) prātīgi cilvēki neapkaro, nevienu toreiz nesatrauca.
Patalaban iztrūkst ne tikai īpaša norēķinu kārtība personu neregulārajiem norēķiniem par pakalpojumiem, bet arī uzņēmējdarbības uzsākšanu un mazo uzņēmējdarbību kopumā veicinoša nodokļu režīms. Vienus tas spiež darboties neoficiāli, otrus atstumj no biznesa principā.
Kāds visa augstāk paustā kopsavilkums? Līdzīgi kā uzņēmējus politiķi nemitīgi mudina būt produktīvākiem, arī valsts pārvaldei jābūt aizvien produktīvākai. Ēnu ekonomikas mazināšanai ne tikai, tā teikt, jāpiegriež likuma bardzības un uzraudzības skrūves, bet arī jārada papildu iespējas legāliem norēķiniem. Ir beidzot jāmaina uztvere – uz nodokļu maksātājiem jāraugās kā pamatā godprātīgiem nevis negodprātīgiem. Ja kāds ir nonācis negodprātīgo lokā, ir jāvērtē vai viņš principā ir blēdis (tad, protams, bargi jāsoda), vai varbūt personas pārkāpumu cēloņi jāmeklē kādās likumu nepilnībās. Ja ir likumu nepilnības, tās jānovērš.
