Romāns Meļņiks: Finanšu sektora kapitālā remonta sekas graujošas – Latvija no līdera pozīcijām par atpalicēju
42
Kad iepriekšējais premjers Krišjānis Kariņš vēl iepriekšējās Saeimas laikā uzsāka tā dēvēto finanšu sektora kapitālo remontu, galvenie pārmetumi Latvijā strādājošajām bankām bija par operācijām ar Krievijas (kā tika definēts – visdrīzāk nelegālas) izcelsmes naudas līdzekļiem. Mums tika draudēts ar drīzu nokļūšanu Moneyval pelēkajā vai pat melnajā sarakstā, ja steidzami neatteiksimies no pakalpojumu sniegšanas turīgām personām no austrumu kaimiņvalsts. Paralēli tam Latvijas lielākajai vietējai bankai nāca graujošais ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla (FinCEN) vēstījums.
Varētu domāt, ka, novēršot problēmas, kuras mums pārmeta, Latvija būtu ārvalstu un arī vietējām investīcijām īpaši pievilcīga, par ko cita starpā liecinātu apgrozījuma pieaugums finanšu nozarē, bet… tā tomēr nav. Kā redzams, no LDDK eksperta Jāņa Hermaņa nesen Facebook publiskotās tabulas par finanšu sektora pievienoto vērtību Baltijas valstīs, Krišjāņa Kariņa vadībā veiktā “finanšu sektora kapitālo remonta” ietekme uz šo sektoru (ne atsevišķu banku, kas ir uzmanības centrā, bet visu nozari) ilgtermiņā ir bijusi graujoša. No stabilām līdera pozīcijām esam ieņēmuši stabila atpalicēja vietu, salīdzinot trīs Baltijas valstis. Un te vēlreiz ir būtiski uzsvērt – šajā gadījumā runa ir nevis par finanšu iestāžu labklājību, bet gan nozares pievienoto vērtību valsts ekonomikā.
Kāds teiks, ka Lietuvā un Igaunijā situācija jau sākotnēji nebija tik slikta, tāpēc nebija nepieciešami tik radikāli soļi problēmu novēršanai? Nevaru piekrist. Probēmas bija visiem. Atšķirība vien tajā vai tās risina, vai vien par tām skaļi runā, vicinot dūres.
Ja atceramies, piemēram, Igaunijā vienā no Skandināvu bankas filiālēm bija pieļauti ļoti liela mēroga finašu noziegumi, taču tur problēmas novērsa ļoti racionāli, sistēmiski, neuzkurinot emocijas, demonstratīvi nešaustot sevi. Tāpat arī Lietuvā problēmas risinātas bez liekām kaislībām. Proti, kamēr mūsu valsts vadītāji nodarbojās ar savas valsts starptautisku pazemošanu, uzticēšanās Latvijai graušanu, tikmēr kaimiņvalstu politiķi vairāk fokusējās uz biznesa vides uzlabošanu, īpaši sargājot savas valsts reputāciju no skandāliem.
Atcerēsimies, kā Latvijā tajā laikā teju katru dienu mediju ziņās kāda no augstākajām amatpersonām gluži kā mantru atkārtoja, cik viss ir slikti, ka banku klienti, kas ārzemnieki, pārsvarā ir blēži, kam naudu jākonfiscē neatkarīgi no tā, vai vaina pierādīta vai nē. Pat ja finanšu sektora kapitālais remonts bija labi iecerēts, tā pārāk skaļā pamatošana un pārspīlējumi izpildījumā nevis vairoja uzticēšanos Latvijai, bet gan atbaidīja. Tika iešauts kājā, tā teikt.
Ja mērķis ir kampaņot nevis novērst problēmas tur, kur tās ir, tad nav brīnums, ja rezultāts ir tāds, kādu piedzīvojām. Daži spilgtākie piemēri. Kā tolaik baumoja, atvērt bankas kontu Latvijā bija liegts arī ļoti lielas demonkrātiskas valsts vēstniekam. Latvija oficiālas amatpersonas pauda aicinājumus Baltkrievijas uzņēmējiem, kuri neatbalsta Lukašenko varu, pārcelt savu komercdarbību uz Latviju, taču bankas arī viņiem liedza kontu atvēršanu.
Jau pēc tam, kad Krievija uzsāka atklātu karu pret Ukrainu, virkne Latvijas uzņēmumu, kuri centās palīdzēt Ukrainai, tostarp kāds Ukrainai ļoti nepieciešamo dronu ražotājs, saskārās ar norēķinu problēmām bankās. Bija gadījumi, kad par aizdomīgiem bankas uzskatīja pat sīknaudas pārskaitījumus, ja kādā darbavietā kolēģi savstarpēji norēķinājās par kopīgi pirktiem ziediem.
Vai tagad viss beidzot sakārtots? Nejēdzīgas kļūmes novērstas, taču normatīvo aktu un izmeklēšanas institūciju prasības pret bankām joprojām nesamērīgas un līdz ar to finanšu pakalpojumu sniedzēji drīzāk pārcenšas katra klienta vai maksājuma vērtēšanā nekā riskē kļūt par vainīgiem kādas problēmas nepamanīšanā. Tas automātiski padara mūsu finanšu sistēmu par daudz smagnējāku, klientiem ne tik pievilcīgu, kā ir kaimiņvalstīs.
Sekas tam redzam. Un, tā teikt, paši uz savas ādas arī izjūtam. Kaimiņvalstis ir veiksmīgājas ārvalstu investīciju piesaistē, tostarp arī banku sektorā, kur spilgtākais piemērs ir Revolut pārcelšanās uz Lietuvu pēc Brexit. Bet no kā pelna Latvijā esošās bankas? Ļoti iespējams, ka pārsvarā no vietējā kapitāla klientu kontu apkalpošanas, tostarp bez papildu izdevumiem apgrozot kontu atlikumus, kā arī no augstās Euribor likmes piemērošanas sen izsniegtiem kredītiem.
Vispār, atceroties tā dēvētā finanšu sektora kapitālā remonta kampaņu, nāk atmiņā vairākas dīvainības, kas vedina domāt, ka problēmas ar finanšu sektoru Latvijā bija ne tik lielas, kā tika kādu interešu vārdā uzpūstas. Kaut vai tas, ka mums draudēja ar Moneyval pelēko vai pat melno sarakstu, to argumentējot ar Krievijas nelegālas izcelsmes naudas apkalpošanu, taču pati Krievija nemaz necentās atzīt šo pašu līdzekļu nelegālu izcelsmi un arī tagad neprasa, lai Latvija tai atmaksātu konfiscēto naudu, kas Latvijā atzīta par Krievijā zagtu.
Kāpēc Latvijai draudēja, bet Krievijai nedraudēja nokļūšana to valstu sarakstā, kurās nav novērsta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija un terorisma finansēšana? Varam tikai minēt. Iespējams tāpēc, ka Moneyval ir Eiropas Padomes (lūdzu, nejaukt ar Eiropas Savienības padomi!) veidots valstu monitoringa mehānisms, kura tapšanā liela nozīme bija tieši Krievijai, – kā zināms Krievija Eiropas Padomē darbojās vēl līdz nesenam laikam, to izmantojot savu interešu lobēšanai.
Te jāpiebilst, ka Krievija nav pelēkajā vai melnajā sarakstā arī FATF – institūcijā, kura apvieno arī citu kontinentu valstis cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu un bruņošanu. Un tas ir pat pēc tam, kad Krievijas darbība šajā organizācijā kopš šī gada februāra (nevis pērmā, kad Krievija atklāti iebruka Ukrainā!) apturēta un daudzās valstīs Krievija atzīta par terorismu atbalstošu.
Lai nu kā būtu ar Krievijas savulaik izmantotiem ietekmes mehānismiem, tostarp cīņā pret naudas aizplūšanu no valsts, mūs, protams, vairāk interesē tas, lai politiskie lēmumi, kas tiek pieņemti Latvijā, un daudzās reformas, kas tiek īstenotas dažādās nozarēs, nestu valsts izaugsmi. Un ja tiek pieteiktas tādas pārmaiņas, kā tas bija finanšu nozares kapitālā remonta gadījumā, gribētos, lai to virzītāji jau sākotnēji definē sasniedzamus nomērāmus rezultātus – lai visi varam novērtēt, vai reforma bijusi pārdomāta un efektīva un vai reformas rosinātājam un virzītājam vēl ko tādu varam uzticēt.
