Romāns Meļņiks: Elektrības cena ir spilgts signāls, ka bažām šajā ziņā ir pietiekams pamats
36
Piesaistīja uzmanību divas pretējas tendences atklājošas ziņas. Pirmā – par Eiropas parlamentā apstiprināto taupīšanas plānu, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij enerģijas patēriņš jāsamazina par vidēji 1,5% gadā. Otrā – ka elektrības cena Latvijai NordPool biržā pēdējā laikā bieži ir tuva nullei vai pat negatīva (rekords bija 16. jūlijā ar -56,55 EUR/Mwh).
Protams, uzreiz var iebilst, ka elektrība nav vienīgais energoresurss un ka samazinājums vairāk attieksies uz fosilajiem energoresursiem, kā arī saistīts ar racionālāku enerģijas izmantošanu. Tāpat jāņem vērā sezonālas, laika apstākļu u.c. svārstības. Turklāt tuvējā reģionā ne tikai Latvijā, jo esam atvērtā tirgū. Tā ir. Taču te ir vairāki aspekti par kuriem būtu vērts vismaz aizdomāties.
Skaidrs, ka neviena diēta nevar būt efektīva, ja tās blakne ir galīga spēka izsīkšana.
Proti, ja ir liekais svars, katra kilograma samazināšana nāktu veselībai par labu, taču, ja svars ir normas robežās vai nepietiekams, tālākā notievēšana var būt veselībai kaitīga vai pat bīstama. Tāpēc neloģiska būtu prasība visiem vienādi tievēt, nevērtējot, vai tas ir uz lieko tauku vai tieši pretēji – vajadzīgo muskuļu rēķina.
Tas pats arī ekonomikā. Mēs varam mazināt neracionālos tēriņus, efektīvāk izmantot pieejamos resursus utt., taču tam ir robežas. Attīstot ekonomiku, skaidrs, ka pieaugs arī enerģijas patēriņš. Mēs daudz runājam par nepieciešamību pieaistīt investīcijas, attīstīt ražošanu, veicināt eksportu utml., bet pat vismodernākās, energoefektīvākās ražotnes izveide un darbināšana prasīs energoresursus. Jā, varbūt videi mazkaitīgus, taču statistiku šajā ziņā bojājošu. Vai nesanāks tā, ka visi šie enerģijas taupīšanas plāni būs pirmais šķērslis investīcijām ekonomikas attīstībā? Negribētos, ka tā būtu.
Var jau teikt, ka visas valstis ar to saskarsies, ka nāksies no kaut kā atteikties, kaut ko sev ierobežot, taču tā gluži nav. Piemēram, Vācijā, Francijā, citās valstīs ar tradicionāli lielu rūpniecības īpatsvaru ekonomikā šāda energoresursu taupīšanas politika motivēs ātrāk nomainīt vecās iekārtas pret jaunām, efektīvākām, taču, ja mums rūpniecība faktiski jāattīsta lielā mērā no jauna, mums nav tā veco iekārtu radītā patēriņa kā atskaites punkta.
Otrs faktors – klimata ietekme. Ir daudzas valstis, kurās par apkuri nav jārūpējas, bet mums tā ieņem ļoti būtisku daļu energoresursu patēriņā. Un tā būs arī turpmāk, jo visu dzīvojamo fondu ļoti strauji par energoefektīvu padarīt nespēsim. Turklāt, arī pati siltināšana prasa papildu energoresursu patēriņu un ir arī šajā ziņā ļoti daudzas kļūdas pieļautas iepriekš, kā rezultātā veikto pasākumu efektivitāte ir krietni zemāka par cerēto. Spilgts piemērs – skolas, kur nomainīja logus, nosiltināja ārsienas, taču ventilāciju neierīkoja, kam sekas ir telpu vēdināšana ar logu atvēršanas palīdzību, kas faktiski nozīmē apkures siltuma apzinātu izlaišanu vējā.
Nupat medijos bija lasāma lieliska ziņa, ka ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras tiešu līdzdalību šogad apstiprināti jau 20 investīciju projekti, kuros tiks radītas 1160 darba vietas, bet ieguldījumu apjoms sasniegs 371,5 miljonus eiro. Starp šiem investīciju projektiem ir gan ražotnes, gan pakalpojumu sniedzēji, gan vēja un saules parki. Gan jau katrs no tiem ir izvērtēti no ietekmes uz klimatu viedokļa, bet gribētos arī, lai šo un arī nākamajos gados iespējamā investīciju piesaiste būtu ņemta vērā Latvijai aizstāvot savas pozīcijas sarunās par enerģijas taupīšanu.
Tāpat būtu svarīgi samērot gan ārvalstu, gan vietējās investīcijas saules un vēja parku izveidē ar prognozējamo elektroenerģijas patēriņu, lai nesanāk tā, ka pēc lieliem ieguldījumiem tirgus ir pārsātināts un visiem elektrības ražotājiem (tostarp varbūt arī ar valsts kapitālu) nākotnē būs jāstrādā ar zaudējumiem. Šī raksta sākumā pieminētā eletrības cena ir spilgts signāls, ka bažām šajā ziņā ir pietiekams pamats.
