Romāns Meļņiks: Elektrības izmaksas – ekonomikas netālredzīgas saspiešanas politikas sekas
46
Diemžēl aizvien vairāk piemēru ir tam, ka teju vai visās jomās valsts politika vērsta uz saspiešanos, kompaktizēšanu, nevis attīstību. Izglītībā to redzam kā skolu reģionos likvidēšanu, veselībā – ārstniecības iestāžu koncentrēšanu centros un vienlaikus pakalpojumu pieejamības mazināšanu citur. Pie kā tas novedīs, varam paredzēt – lauku reģionos nākotnē dzīvos aizvien mazāk vietējo, bet aizvien vairāk būs algotu viesstrādnieku.
Nupat ar līdzīgu kompaktizēšanās politiku saskaramies arī elektroapgādē – mūs atbilstīgi Eiropas Zaļā kursa principiem, nevis stimulē vairāk patērēt uz vietas ražoto elektrību, attiecīgi atsakoties no fosilo vai vidi piesārņojošo energoresursu lietošanas, bet tieši otrādi. Un arī mudina domāt tikai par šodienu nevis plānot ieguldījumus attīstībā, pat soda tos, kuri investējuši saules paneļu uzstādīšanā mājoklim. Sekas? Īstermiņā – skandāls, kurš skaidri apliecina mūsu politiķu tālredzības trūkumu (Kad pieņēma tarifu izmaiņas, izteicās, ka viss esot labi, bet nu tās dēvē gan par nesamērīgām un nepamatotām, gan steidzami labojamu kļūdu. Sabijušies no vēlētāju neapmierinātības?).
Ir gan arī viedokļu līderi, kas uzskata, ka “ST tarifi ir pamatoti, tajos ir novērstas šķērssubsīdijas, tāpēc daudziem tāds trieciens, jo līdz šim viņu vietā maksāja citi” (Ivars Zariņš) vai “Skaidrs, ka ST laboja daudzu gadu kļūdu, kur uzņēmumi subsidēja privātpersonas” (Andris Kulbergs), taču pēdējās dienās publiski šādas nostājas vairs netiek paustas, lai nevērstu pret sevi sabiedrības sašutumu.
Elektrības piegādes pakalpojuma sadārdzināšanās šķiet absurda tiem, kas dzīvo īpaši taupīgi, elektrību patērē minimāli – viņiem par piegādi un nodokļos jānomaksā vairāk nekā par pašu elektrību.
Savukārt īpaši negodīga tarifa maiņa ir attiecībā uz tiem, kuri, domājot par videi draudzīgāku dzīvi nākotnē, bija rezervējuši lielāku pieslēguma slodzi nekā pašlaik patērē. Vieni varbūt ieplānojuši uzstādīt saules paneļus, citi – iegādāties elektroauto un to uzlādēt mājās, vai arī dūmus radošo apkures katlu nomainīt pret siltumsūkni. Tieši šī mūsu sabiedrības daļa ar jaunajiem tarifiem tiek sodīta.
Un ne tikai no elektrības piegādes pakalpojuma sniedzēja, – tādu kā pļauku sejā saņem arī no šādas saspiešanās politikas apoloģētiem. Piemēram, lūk, ko vēstīja Saeimas deputāts Andris Kulbergs augusta sākumā, kad cilvēki sāka saņemt rēķinus par pagājušo mēnesi un konstatēja, ka piegādes pakalpojums daudziem dārgāks nekā pati elektrība: “Par ST sadales tarifiem tām mājsaimniecībām, kur sadale rēķinā ir lielāka par patērēto tiešām ieteiktu pārskatīt vajadzību pēc iespējams nevajadzīga tik jaudīga pieslēguma gan fāzēm gan ampēriem”.
Deputāts laikam nav rēķinājis, ka nekāda lielā ekonomija no šādas rezervētās jaudas mazināšanas nesanāk – tāpat par piegādes pakalpojumu būs jāmaksā krietni vairāk nekā līdz šim. Turklāt tie, kuri neplāno augstāk minētos ieguldījumus, visdrīzāk jau ir samazinājuši gan pieslēguma amperāžu, gan fāzes, bet tie, kas to nav darījuši, acīmredzot labi apzinās, ka, lai samazinātu slodzi, pietiek savu vēlmi darīt zināmu pakalpojuma sniedzējam, taču, lai pēc tam to palielinātu, tas jau būs krietni “sālīts” maksas pakalpojums pat tad, ja tehniski sadales tīklam nekas nebūs jāpārbūvē.
Jā, nu, kad par to sacelts skandāls, mums sola gan tarifu pārskatīšanu kaut kad nākotnē, gan nepiemērot (varbūt) maksu par jaudas palielināšanu, bet tie ir vien solījumi… Neviens negrasās ko atcelt vai mainīt tūlīt – vien tad, kad šībrīža kaislības būs rimušas, kad tarifs pusgadu būs bijis spēkā, visi ar to apraduši, par šodienas solījumiem aizmirsuši, tad. Varbūt. Bet varbūt ne. Ciniski pret sabiedrību!
Arī valdība šajā situācijā sevi nostādījuši smieklīgā (lai neteiktu – nožēlojamā) situācijā – jau tad, kad cilvēki sāka paust sašutumu par saņemtajiem rēķiniem un tajos redzamo sadales pakalpojuma sadārdzinājumu, valdību veidojošie sākuši spriest, ko nu iesākt, kā nomierināt tautu.
Ekonomikas ministre Ilze Indriksone uzsvērusi, ka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK), elektroenerģijas sadales sistēmas operatoram AS “Sadales tīkls” (ST) un pārvades sistēmas operatoram AS “Augstsprieguma tīkls” (AST) būtu jānāk ar priekšlikumu pārvērtēt elektroenerģijas sistēmas pakalpojumu tarifu atbilstoši esošai situācijai, kad ir nevis elektroenerģijas cenas sadārdzinājums, bet gan krietns kritums.
Te der atgādināt, ka viens no galvenajiem tarifa celšanas pamatojumiem bija pakalpojuma nodrošināšanai nepieciešamās elektrības dārdzība, taču nu tādas nav. Jau ilgstoši. Piemēram, 8. augustā Nord Pool biržas diennakts vidējā elektrības cena Latvijai ir tuva nullei – ražotāji brīžiem pat piemaksā par to, lai kāds patērētu viņu piedāvāto elektrību.
Un to, protams, nosaka divi faktori – zems patēriņš kā tāds un piedāvājuma tirgū pārsvars pār pieprasījumu, kas varētu būt saistīts ar aktīvāku hidroelektrostaciju darbību lietus laikā. Proti, vājā vieta šajā kopsakarībā ir stagnējošais elektrības patēriņš un tas, ka nav pietiekami daudz stimulu tam, lai juridiskas un fiziskas personas tiektos mazāk lietot fosilos energoresursus, vairāk elektrību. Ir tieši pretējais, kā redzam no augstāk aprakstītā. Laikam lieki vaicāt vai un kā Latvija spēs pildīt saistības, kas izriet no Eiropas zaļā kursa…
Ir populāri pārmest SPRK, ST un AST, taču laikam arī viņi ir vien politiskās nenoteiktības ķīlnieki – situācijā, kad skaidri nav definēti mērķi, kas būtu vērsti uz valsts attīstību, šīs trīs institūcijas pilda vienīgo skaidro prasību – lai valstij piederošie uzņēmumi būtu pelnoši un attiecīgi, lai ar to dividendēm ļautu lāpīt valsts budžeta robus. Bet… Tas ir kā mēģināt slaukt govi, nedodot tai ēst, – īsu brīdi varbūt kaut ko iegūs, bet ilgtermiņa tādai darbībai nav.
Jau esmu izteicies par pretrunu starp stimuliem mazināt patēriņu un konkurences pieaugumu elektrības ražošanas tirgū. Tā sekas ir dārga infrastruktūras uzturēšana, bankrota riski vietējiem ražotājiem, kuri nevar atļauties ilgstoši ciest zaudējumus kā varbūt lielie ārvalstu piegādātāji. Tāpēc tikai loģiski būtu, ja potenciālais patēriņš tiktu nevis apspiests, bet gan visādi stimulēts.
Un šajā sakarībā ir vēl viens būtisks aspekts, par ko vismaz politiķiem būtu vērts aizdomāties.
Mēs pēdējā laikā aizvien biežāk lasām ziņas par Latvijas un Lietuvas biržā kotēto energokompāniju plāniem Latvijā. Lietuvas uzņēmums Ignitis grupe un Dānijas investīciju Copenhagen Infrastructure Partners vēsta, ka sadarbosies atkrastes vēja parku projektu attīstīšanā Igaunijā un Latvijā.
Igauņu SIA Enefit jau ir otrs lielākais elektroenerģijas tirgotājs Latvijā, bet tā mātes uzņēmums AS Eesti Energia ir ne tikai jau lielākais vēja enerģijas ražotājs Baltijā, bet arī neslēpj plānus par tālākām milzu investīcijām šajā jomā. Jā, Latvenergo un Latvijas Valsts meži arī plāno investēt vēja stacijās, taču kopumā rodas iespaids, ka kaimiņu ambīcijas mūsu tirgus iekarošanā ir visai liels drauds vietējiem elektrības ražotājiem. Ko tas nozīmē? Vien to, ka nākotnē lielu daļu Latvijā patērētās elektrības gan saražos Latvijā, taču samaksa par to aizplūdīs uz ārzemēm.
Jā, var jau teikt, ka no konkurences ieguvēji būs patērētāji. Taču tā tikai īstermiņā. Kamēr tirgus nebūs sadalīts un vārgākie no tā izspiesti. Pēc tam cenu līmeni noteiks nevis vēlme vairāk pārdot, bet gan vēlme dārgāk pārdot.
Šī teksta otrajā daļā aprakstītais ir vēl viens pamatojums tam, ka lēmumu pieņēmēji nedrīkst domāt vien kategorijās, ka jāmazina viss, kas šodien izskatās nerentabls, un visiem jāmaksā vienādi daudz – kā lieliem un pelnošiem, tā mazturīgiem un valsts pabalstus saņemošajiem. Ir beidzot jāsāk uz valsts attīstību raudzīties ilgtermiņā, jāņem vērā cēloņu un seku sakarības katra lēmuma pieņemšanas brīdī.
