Romāns Meļņiks: Demokrātija briesmās. Steidzami jāatrod veidi, kā to aizstāvēt!
127
Uzmanību piesaistīja divi ieraksti interneta domapmaiņas tīklojumā “X” (bijušais Twitter). Viena autors ir aizsardzības ministrs Andris Sprūds, otra – ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Abos gadījumos konstatējama ļaušanās provokācijām, pielaidība agresora priekšā un, piedodiet, arī neizpratne par to, ko likt pretī tām metodēm, ko mūsdienās izmanto agresorvalstis. Vismaz tāds iespaids radās.
Ko tad pauduši mūsu citādi ļoti cienījamie politiķi? Aizsardzības ministra Andra Sprūda vēstījums: “6.novembrī NBS radars fiksēja Latvijas gaisa telpas pārkāpumu, ko veica Krievijas gaisa kuģis. NBS uzsāka nepieciešamās darbības, lai novērstu jebkādu Latvijas drošības apdraudējumu. Operatīvā informācija tika nosūtīta NATO. Latvija kopā ar NATO sabiedrotajiem pastiprināti veic savu sauszemes robežu, gaisa telpas un teritoriālo ūdeņu aizsardzību.”
6.novembrī NBS radars fiksēja Latvijas gaisa telpas pārkāpumu, ko veica Krievijas gaisa kuģis. NBS uzsāka nepieciešamās darbības, lai novērstu jebkādu Latvijas drošības apdraudējumu. Operatīvā informācija tika nosūtīta NATO. Latvija kopā ar NATO sabiedrotajiem pastiprināti veic…
— Andris Spruds (@AndrisSpruds) November 7, 2023
Tātad – vai notrieca robežpārkāpēju gluži tāpat kā to 2015. gadā izdarīja Turcija? Nē! Vai izteica pēdējo brīdinājumu, apliecinot gatavību nākamajā reizē izmantot ieročus? Arī nē. Vien pasūdzējās NATO par redzēto.
Jā, var jau arī atrunāties, ka ar aktīvāku rīcību būtu risks eskalēt konfliktu un ka negrib Krievijas karu pret Ukrainu pārvērst par Krievijas karu pret NATO vai tml. Bet! Arī Turcija ir NATO valsts, bet tā līdzīgā situācijā rīkojās izlēmīgi. Un tas bija laikā, kad Krievija faktiski jau karoja ar Ukrainu. Labi, varbūt ne tik atklāti, kā tagad, bet visi taču tāpat saprata, kas notiek.
Vai Krievija toreiz kā īpaši atbildēja Turcijai? Nē. Jo Turcija bija strikta savā nostājā: mēs brīdinājām, to neņēma vērā, attiecīgi pārkāpējs saņēma sodu. Punkts! Krievijas vara to respektēja un turpmāk vairs neprovocēja Turciju. Citas NATO valstis gan, un ne vienu reizi vien, droši vien izbaudot, kā “bailīgie rietumnieki”, tā teikt, norij vienu krupi pēc otra.
To, ka demokrātijas ir vājas cīņā pret valstiska līmeņa terorismu, redzam Izraēlā. “Hamās” kaujinieki 7.oktobrī sarīkoja slaktiņu Izraēlā, nogalinot vairāk nekā 1400 cilvēku un sagrābjot vismaz 224 ķīlniekus. Rietumvalstis tā vietā, lai palīdzētu Izraēlai apkarot teroristus, dara pretējo, mudinot piebremzēt ar atbildi, pārgudri pamācot, ka problēmas jārisina sarunu ceļā, akcentējot, ka pretterorisma operācijās var ciest nevainīgi civiliedzīvotāji. Bet tad jautājums – ar ko runāt? Ar teroristiem? Likt viņiem sajust savu nozīmīgumu? Varbūt tad arī kriminālnoziedzniekus vairs neliekam cietumā, bet pāraudzinam ar sprediķošanu, attiecīgi policistus un prokurorus kauninot par vēlmi sodīt?
Šādas bezzobainas, birokratizētas konfliktu risināšanas apliecinājums ir arī mūsu ārlietu ministra vēstījumā pēc tikšanās ar Izraēlas vēstnieci Latvijā: “Sarunā ar Izraēlas vēstnieci @RappaportPalgi izteicu solidaritāti cīņā pret “Hamās”, uzsverot vajadzību nodrošināt civiliedzīvotāju drošību un piekļuvi humānajai palīdzībai. Vienlaikus aicināju atgriezties pie centieniem panākt divu valstu risinājumu.”
Sarunā ar Izraēlas vēstnieci @RappaportPalgi izteicu solidaritāti cīņā pret “Hamās”, uzsverot vajadzību nodrošināt civiliedzīvotāju drošību un piekļuvi humānajai palīdzībai.
Vienlaikus aicināju atgriezties pie centieniem panākt divu valstu risinājumu. 🇱🇻🇮🇱 pic.twitter.com/EwG3Yu6op3— Krišjānis Kariņš (@krisjaniskarins) November 7, 2023
Te var jautāt – kāda saikne starp abu politiķu vēstīto un vai mums tiešām var būt kādi apdraudējumi šādas samiernieciskas politikas dēļ? Atbilde vienkārša – tie, kas vēršas pret demokrātiskām valstīm, zina to vājās vietas un ar to manipulē. Tostarp manipulācijām pakļauti ne tikai valstu vadītāji, bet arī mediji, kas, nepārbaudot izplata klajus safabricējumus.
Ja kāds agresors demonstrē vardarbību pret civiliedzīvotājiem, par to Rietumu sabiedrībā ir vienas vai pāris dienu satraukums, savukārt, ja agresoru puse palaiž internetā pat acīmredzami safabricētu vēstījumu par kāda civiliedzīvotāja ciešanām, sašutuma vilnis Rietumu sabiedrībā ir krietni lielāks.
Spilgtākais piemērs – nesen dažos lielos starptautiskos medijos parādījusies ziņa par sprādzienu slimnīcā un ļoti daudziem upuriem tā dēļ. Tikai vēlāk izrādījās, ka tā viltus ziņa – cietusi nevis ēka, bet gan auto stāvvieta, cietušo cilvēku skaits salīdzinoši neliels, turklāt vainojama nevis Izraēlas, bet gan pašu teroristu raķete. Kad noskaidrojās patiesā aina, interese par to noplaka. Nebija vairs iemesla mazohistiski šaustīt savējos?
Tieši piesegšanās ar civiliedzīvotājiem, īpaši bērniem, sievietēm, senioriem ir tipiska šādu agresoru rīcība. Gan Gazas sektorā, gan okupētajā Ukrainas daļā kaujinieki slēpjas slimnīcās un skolās, labi zinot, ka uzbrukuma šiem objektiem gadījumā varēs tieši Rietumvalstīs sacelt pamatīgu skandālu.
To vērojot, var labi izprast, ka ne jau no masveida tanku iebrukuma mums būtu jābaidās. Vēl jo vairāk, ja gandrīz visi darboties spējīgie jau pārvērsti metāllūžņos Ukrainā. Mūs apdraud informatīvais karš un mums ir jābūt gataviem provokācijām, kurās manipulēs ar mūsu vājajām vietām.
Bēgļi uz Baltkrievijas robežas ir vien ziediņi, salīdzinot ar to, kas var būt. Kas vēlvar būt? Te neteikšu priekšā, lai kāds to nesāktu izmantot. Taču no augstāk rakstītā katrs var izsecināt pret ko cīnīties mums būtu visgrūtāk. Un ļoti ceru, ka gudrie prāti valdībā un specdienestos pie šiem jautājumiem jau strādā, savukārt demonstratīvā gatavošanās karam, kāds bija pirms gadiem 80, ir vien publiskā puse.
Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs šajās dienās paudis, ka ir nepieciešams milzīgs tehnoloģisks lēciens, lai gūtu panākumus cīņā pret agresoru. Droši vien tas ir risināms jautājums. Tikmēr Rietumu sabiedrība ir vēl lielāka izaicinājuma priekšā – kā aizstāvēt apdraudējumus demokrātijai, vienlaikus neatsakoties no pamatvērtībām. Paļaušanās uz cilvēces veselo saprātu, ideju, ka ar visiem par visu var vienoties, īpaši ņemot vērā ekonomiskās intereses, kā redzam, vairs nestrādā. Būt agresīvi pret agresiju arī, kā redzam, nevaram. Kādi vēl risinājumi?
