Romāns Meļņiks: Autobusu satiksmes pārvaldībā tirgus kropļojumi, bet valsts pārstāvji to ignorē. Kāpēc?
31
Labi atceros epopeju ap pirmajiem stacionārajiem fotoradariem Latvijā – vispirms valdībā secināja, ka valsts saviem spēkiem radarus iepirkt, uzstādīt un apkalpot nespēs, tāpēc to nolēma uzticēt konkursā izvēlētai privātai kompānijai, bet pēc tam desmitiem dažādu institūciju, ar ko jāsaskaņo būvprojekti, darīja visu, lai privātuzņēmējam nekas neizdotos. Un neizdevās.
Līdzīgu scenāriju šobrīd redzam ar reģionālajiem autopārvadājumiem. Vispirms, cik vien kompakti iespējams, aprakstīšu situāciju, tad minēsim, kā interesēs notiek tas, kas notiek.
Jau labu laiku kopš noslēdzies iepirkums par sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanu reģionālo autobusu maršrutos, ko Latvijas valsts vārdā rīkoja VSIA “Autotransporta direkcija” (turpmāk – ATD). Iepirkuma ietvaros ATD Latvijas teritoriju sadalīja 16 lotēs, un pārvadātājiem bija iespēja individuāli vai, apvienojoties ar citiem, iepirkumā startēt uz katru no lotēm.
Sākotnēji uzvarētāji tika paziņoti 12 lotēs no 16. Pēc tam bija 11 iesniegumi Iepirkumu uzraudzības birojā, apstrīdot rezultātus. Beigās līgumi tika noslēgti un pakalpojumu sniegšana iepirkumam atbilstošā kārtībā uzsākta vien septiņās lotēs. No pārējām septiņās pastāvīgo līgumu uzsākšana būs vien 2024. gadā, bet divās lotēs ATD jau piecus mēnešus nav izsludinājusi konkursu. Rezultātā izveidojusies situācija, kurā daļa pārvadātāju vairākās lotēs brauc ar pagaidu līgumiem.
Un te mēs nonākam pie lielākās kaitniecības – saskaņā ar pagaidu līgumiem, ko ar pārvadātājiem šajās lotēs noslēgusi ATD, cena par nobraukto kilometru, ko saņem pārvadātājs, ir daudz augstāka, nekā tiem pakalpojuma sniedzējiem, kas piedalījās iepirkumā, cīnījās par kvalitatīvāko un saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu (ATD iepirkuma vērtējumā 60 % sastādīja tehniskais piedāvājums un 40 % – cena par kilometru). Tātad tie, kas noticēja valsts definētiem spēles noteikumiem un spēja uzvarēt iepirkumā, piedāvājot valstij labāku un lētāku pakalpojumu, izrādījās zaudētāji.
Kā interesēs ir šāda tirgus kropļošana un nevienlīdzīgas konkurences apstākļu radīšana? Pasažieri tie noteikti nav, jo viņi pirmie cieš no šādām varas pārstāvju personisko interešu spēlītēm. Saprotams, ka šoferi izvēlas strādāt kompānijās, kuras var atļauties maksāt vairāk, no augstāk minētā, tās protams, ir tās, kurām īstermiņa ligumi. Attiecīgi nav brīnums, ka tiem autopārvadātājiem, kuri uzvarējuši iepirkumos un par to pašu darbu saņem mazāk, trūkst šoferu, vairāk ir atceltu reisu utt., ko, protams, vissāpīgāk izjūt pakalpojumu saņēmēji.
Tad – vēlreiz – kā interesēs tiek īstenota šāda tirgus deformācija? Varam tikai minēt, bet acīmredzami, ka kādu “savējo”, valsts iepirkumā zaudējušo autopārvadātāju interesēs.
Spilgts piemērs ir Cēsu pašvaldībai piederošais pārvadātājs AS CATA, kas ATD iepirkumā neuzvarēja pilnīgi nevienā no lotēm. Bet, kā izrādās, varēja nemaz necensties! Kad jaunieceltā ATD valde šī gada 30. maijā nolēma vienpusēji lauzt līgumu ar Cēsu un Siguldas/Limbažu lotēs uzvarējušo AS Nordeka (turpmāk – Nordeka), tā sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu bez jebkāda konkursa uzdāvināja AS CATA, un jau par citām cenām.
Citiem vārdiem sakot, pašvaldības uzņēmums CATA no valsts budžeta saņem lielākus maksājumus par to pašu pakalpojumu, ko privātais sektors jau ir piedāvājis veikt lētāk. Un tas ir valsts lēmums ATD personā. Smako pēc korupcijas? Tā šķiet.
Likumsakarīgi, Nordeka vērsās tiesā pret ATD, lai apstrīdētu ATD lēmumu. Administratīvā rajona tiesa ir izvērtējusi Nordekas iesniegumu, un šī gada 12. oktobrī nolēmusi ierosināt administratīvo lietu par ATD rīcību. Tiesas spriedums gaidāms 8. novembrī.
Ir vēl viens piemērs nevienlīdzīgai attieksmei. Protams, ir dīvaini, ka dāsni atalgotus pagaidu līgumus baudot, jau pieminētais pašvaldības uzņēmums CATA šobrīd ir starp uzņēmumiem ar lielākajām problēmām šoferu piesaistē un reisu izpildē. Taču vēl dīvaināk, ka reisu neizpildes ne vienmēr visiem pārvadātājiem tiek atspoguļotas ATD mājaslapā. Kādēļ tā? Jo tas nav izdevīgi pret kādu citu mērķētai komunikācijai?
Ja lauztu līgumu ar vēl kādu iepirkuma ceļā līgumu noslēgušu autopārvadātāju, gan jau tā vietā pakalpojumu uzticētu sniegt vēl kādiem aiz svītras palikušajiem un tāpat tiktu pievērtas acis uz visām nebūšanām, kas izrietētu no šādu pakalpojumu sniedzēju darba. Bet tas, ka briest šāda iepriekšējo iepirkumu atsaukšana, ir labi nojaušams, redzot centienus padarīt par sliktajiem valsts iepirkumā uzvarējušos autopārvadātājus. Un sakiet vēl, ka te nav tas pats scenārijs, kā ar fotoradariem, kad, šķiet, konkursu sludina savējiem, bet, kad uzvar citi, tad dara visu, lai līgumus lauztu.
Un vēl. Katra ilgtermiņa līguma laušana ir saistīta ne tikai ar lieliem tiesāšanās izdevumiem, bet arī jauniem un dārgiem pagaidu risinājumiem, valsts kā iepirkumu veicēja reputācijas bojāšanos, ilgstošu neskaidrību par pakapojumiem pasažieriem. Par to nezina? Zina. Un ļoti labi zina. Jau šī gada 25. aprīlī Ministru kabinets apstiprināja Satiksmes ministrijas informatīvo ziņojumu par iespējām izbeigt iepirkuma līgumus ar pārvadātājiem, tai skaitā Cēsu un Siguldas/Limbažu lotēs. Tajā ATD skaidri atzina: “[…] jebkādam “pagaidu” risinājumam līdztekus rodas arī finansiālais risks ar ietekmi uz valsts budžetu, jo izvēloties jebkādu īstermiņa pagaidu risinājumu, tas negatīvi ietekmēs no valsts budžeta līdzekļiem izmaksājamo dotāciju. Proti, jebkurš īstermiņa risinājums sadārdzina sabiedriskā transporta pakalpojumu un palielina pakalpojuma cenā iekļautās izmaksas par vismaz 20 – 30%”. Bet tik un tā toreiz valdības lēmums bija par labu partijas Vienotība biedra un Cēsu novada domes priekšsēdētāja Jāņa Rozenberga pārvaldītajai CATAi.
Cik zinu, visa transporta nozare šodien saskaras ar problēmām, kuras būtu jārisina kolektīvi un atbildīgi, nevis ar pagaidu risinājumiem un politizētiem līgumiem par paaugstinātām cenām. Un tas ir arī valsts uzdevums, jo īpaši satiksmes ministra un par nozari atbildīgās institūcijas ATD personā. ATD tomēr ir valsts kapitālsabiedrība. Tātad uz to attiecas Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums un pienākums publiskai personai ar nodokļu maksātāju naudu rīkoties lietderīgi.
Tā vietā, lai meklētu reālus risinājumus, medijos lasām, ka šobrīd nozares ministrs bieži nodarbojas ar mikromenedžmentu. Jāsecina, ka acīmredzot ATD vismaz pasažieru pārvadātāju nozares jautājumus neliek ministram vērtēt nopietni. Vai tiešām ministrs nesaņem atbilstošu informāciju pārdomātu lēmumu pieņemšanai?
