Romāns Meļņiks: Aiz vētrainas darbības imitācijas – ieinteresētība banku peļņā
41
Kā liels panākums tiek pasniegta Finanšu ministrijas iniciatīva ieviest obligāto Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) avansa maksājumu bankām 20% apmērā no iepriekšējā gada peļņas. Tiek lēsts, ka, iestrādājot izmaiņas nākamā gada budžeta likumprojektu paketē, varētu iegūt papildu fiskālo efektu līdz pat 140 miljoniem eiro.
Šķiet iespaidīgi, taču, ja iedziļināmies, ir skaidrs, ka, pirmkārt, tas nav nekāds papildu ieguvums budžetam, vien ātrāk iekasēts tas, ko tāpat dabūtu pēc gada, otrkārt, tas nekādā veidā nerisina būtiskākās šībrīža problēmas – nepietiekamo tautsaimniecības kreditēšanu un arī augsto EURIBOR procentu likmju attiecināšanu uz sen izdotiem kredītiem.
Tieši otrādi – valsts vara un arī Latvijas banka, akcentējot šāda avansa maksājuma nozīmīgumu, faktiski apliecina atbalstu tam, ka finanšu iestādēm jāpelna, turklāt – jo vairāk, jo budžetam labāk.
Jā, noklusējot, ka šī pelnīšana notiek, ne tikai nepamatoti iekasējot EURIBOR no katra kredītņēmēja, bet arī iekasējot (spriežot pēc peļņas – nesamērīgi augstu) maksu par fizisku un juridisku personu kontu uzturēšanu, pārskaitījumiem utt. Un arī noklusējot, ka banku peļņa pēc nodokļu nomaksas tiešā vai pastarpinātā veidā nonāk pamatā citās valstīs dzīvojošo šo finanšu iestāžu īpašnieku kabatās.
Bet tā kā vēlme pelnīt nekādā veidā netiek ierobežota, tā dēvētam vidusmēra nodokļu maksātājam, banku pakalpojuma saņēmējam Finanšu ministrijas iniciatīva visdrīzāk dzīvi neatvieglos, bet varbūt pat apgrūtinās, ja nu gadījumā bankas jutīs, ka ir dota zaļā gaisma, lai pelnītu vairāk, un attiecīgi cels tarifus visbiežāk lietotajiem pakalpojumiem. Savukārt politiķiem, kuri balsos par šādām budžeta likumu paketē iekļautām nodokļa iekasēšanas termiņu izmaiņām, ieguvums būs vienreizējs, bet toties dubults.
Proti, tikai nākamā gada budžetā būs vairāk naudas, ko pārdalīt, tā dažādām vēlētāju grupām ātrāk izrādot savu labvēlību. Vēlāk nodokļa ieņēmumi būs tādi paši, kā neko nemainot, jo katru gadu nāks pērnās peļņas nodokļa atlikuma un teorētiskās peļņas avansa maksājumi. Un otrs ieguvums – ja kāds vēl atļausies norādīt, ka lietuvieši bankām noteikuši nodokli par virspeļņu, varēs, lepni izgriežot krūtis, deklatēt: bet mums toties bankas avansā maksā par to, ko vēl nav kā peļņu aprēķinājušas. Pat vairāk nekā Igaunijā. Piedodiet, izskatās pēc tādas kā finanšmaldināšanas, vai ne?
Ja uz šo raugās no nodokļu likumdošanas viedokļa, iespaids ir vēl sliktāks. Tā ir viena uzņēmējdarbības veida izcelšana no kopējās nodokļu nomaksas kārtības un atlikšana tajā kārtībā, kāda bija pagātnē. Proti, līdz pat 2018. gadam bija spēkā likums, saskaņā ar kuru uzņēmumi maksāja Uzņēmumu ienākuma nodokli avansā. Ieviešot reinvestētās peļņas neaplikšanas ar nodokli principu, šāda nodokļa iekasēšana avansā vairs nebija iespējama. Nu, kā teikts, banku sektorā vērojams mēģinājums spert platu soli atpakaļ – atjaunot to, kas savulaik atzīts par sliktu un atcelts. Te labi iederas kaut kad sen dzirdētais saukts: “Uz priekšu – uz saulaino pagātni!”
