“LA” sāk publicēt Ērika Lansa romānu “Detektīvs vienai vasarai” 0
Pat tie latvieši, kuri domā, ka nekad nav dzirdējuši par Ēriku Lansu, noteikti zina vismaz kaut ko par viņu. Lieta tāda, ka Ēriks Lanss – īstajā vārdā Juris Vīksne – sarakstījis scenārijus tādām mākslas filmām kā “Tereona galva”, “Dārzs ar spoku”, “Par mīlestību pašreiz nerunāsim”. Jaunākajos laikos – dokumentālajām lentēm “Amats Nr.1 Prezidents”, “Džona Doreda sala”, kā arī daudzām Dzintras Gekas filmām par latviešiem Sibīrijā: “Reiz bija Sibīrija”, “… un Igarka, cerība un Taurenis”, “Agapitova un izglābtie”, “Stacija “Latvieši”” un citām. Bez scenārijiem raksta arī stāstus, lugas un romānus, un visi žanri viņam padodas, jo saņemtas atzinības gan par scenārijiem (Lielais Kristaps, Starptautiskā Berlīnes kinofestivāla atzinība, nominācija Monreālas kinofestivālā), gan par lugām nacionālajā lugu konkursā, gan arī Egona Līva balva par iepriekšējo “Lauku Avīzes” izdevniecībā iznākušo romānu “Vai mēs tiksimies vēlreiz”.
Jautāts, kurš žanrs pašam ir vistuvākais, rakstnieks pašironiski atbild: “Tas, kurā dotajā momentā strādāju, ar to arī aizraujos. Man tie visi ir redzamie, vizuālie žanri, tās ir gleznas, un ar kārtējo bildi aizraujas, kamēr tā ir uz molberta. Īsts vīrietis savas dzīves laikā paspēj vismaz trīsreiz nošauties laimīgas vai nelaimīgas mīlestības dēļ.”
Ar laimīgām un nelaimīgām mīlestībām cīkstas arī jaunā romāna galvenais varonis Riks. Mīlīgi dēvēts par zirgģīmīti, viņš iekļūst visai dīvainā situācijā starp neparastu darba uzdevumu – izpētīt pirms teju simt gadiem dzīvojuša latviešu sektanta tēva Kosta garīgo mantojumu – un trim sievietēm, no kurām katrai ir pašai savi noslēpumi. “Detektīvs vienai vasarai” ir daudzslāņains darbs, kurā sev piemērotu vielu atradīs gan detektīva un spriedzes literatūras cienītāji, gan mīlestības romānu auditorija, gan tie, kas spēj novērtēt intelektuālu un ironisku izklaidi.
Uz jautājumu, vai autoru pašu saista detektīvromāni, viņš atteic: “Vai man pašam patīk detektīvi? Detektīvs ir neaizvietojams, sēžot garā rindā pie ārsta. Mazliet nicinoši uztveru tos rakstu gabalus, kas balstās vienīgi uz kārtējo līķīti dažādās konfigurācijās. Tur jūtams, ka rakstītājam ir parāds par dzīvokli, bet sētnieka amatu viņš neprot. Ja gribi mācīties rakstīt detektīvus, tie nav jālasa, pati dzīve ir neskaitāmu un pat šausminošu psiholoģisku detektīvu piesātināta, ņem papīru un raksti, pat līķis tur nebūs vajadzīgs. Tādēļ arī uzmanīgs lasītājs pamanīs, ka manos detektīvos kā mazs prezents ir pasniegta arī parodija par “līķīšu literatūru un kino”.”
Negrasos atklāt jaunā romāna sižetu, bet arī tajā nekas nebūs gluži tā, kā pirmajā mirklī izskatās. Galu galā pirms kļūt par rakstnieku, Ēriks Lanss izmācījās par elektroenerģētiķi, un elektrība arī tehnoloģiskajā 21. gadsimtā ir visnotaļ noslēpumaina parādība, kas spēj izstrādāt dažādus brīnumus. Uz jautājumu, vai tehniskā izglītība ko devusi arī rakstnieka arodam, Ēriks Lanss atbild izvairīgi: “Sagadījās, ka dzīvē nācās pastrādāt gan ar sarežģītu kuģu elektromehāniku, gan sarežģītu ekonomiku deviņdesmito gadu pašos sākumos. Neatrisināmu tehnisku un ekonomisku problēmu risināšana vēlāk palīdz gan detektīvu rakstīšanā, gan psiholoģisku rēbusu risināšanā grāmatu lappusēs. Visur jābūt mazliet avantūristam un kādu drusku arī afēristam. Neviens taču nenoliegs, ka tie ir paši gudrākie cilvēki. Zvērs, kas izgājis medībās, rūpīgi aplūko savu apkārtni līdz pat apvārsnim, un ne jau tādēļ, ka viņam to liktu plašais redzesloks, bet gan tādēļ, ka viņam jau no paša rīta kurkst vēders. Ilgus gadus nācās savienot algotus un tehniskus darbus ar neparedzama lieluma radošiem honorāriem. Bet pašam un ģimenei ēst gribējās katru dienu.”
Lūk, arī Riks neparasto uzdevumu pieņēmis tā paša iemesla dēļ: ir sākusies ekonomiskā krīze, un iepriekšējā dzīve vairs nav iespējama, bet nepieciešamība sevi nodrošināt nekur nav pazudusi. Tā nu Riks nokļūst Paulas mājā, viņas neparasti spožo acu un dīvainā maiņas darījuma – tēva Kosta darbu noraksts pret vakariņu gatavošanu un dzīvžoga apcirpšanu – gūstā. Taču zem redzamā ir vēl kāda zemstrāva, neredzama, bet nojaušama, kas visus iesaistītos vada noteiktā virzienā. Uz laimīgām vai nelaimīgām beigām? Katrā ziņā – uz vasaras beigām, un visas vasaras beidzas ar liesmainiem lapkrišu ugunskuriem…
