Romances, noktirnes un mājkoncerti. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ar klarnetistes Annas Gāganes un pianista Lūkasa Losa uzstāšanos 2021. gada 8. februārī ir atsācies viens no vērtīgākajiem koncertcikliem, kas radies pagājušā gada neierastajos apstākļos – Latvijas Radio 1. studijā veiktā tiešsaistes koncertu sērija.
Turpinājums paredzēts martā festivāla “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” ietvaros, un ar to sasaucās jau februāra priekšnesums – programmā līdzās klasiķu darbiem izskanēja arī Anitas Miezes jaunradītais opuss “Somnium”.
Aizvadītajā gadā Latvijas aktīvāko mūziķu vidū – gan klātienē, gan tiešsaistē – bija pianists Reinis Zariņš, un viņš savukārt ar 13. februārī īstenoto programmu turpinājis paša izveidoto un definēto programmatiskas dabas mājkoncertu ciklu. Un arī Reinim Zariņam atsaukušies latviešu autori – iedvesmojies no Emīlijas Dikinsones dzejoļa, Arturs Maskats radījis klavieru noktirni “Es negleznošu – bildi…”.
Uzreiz jāpiebilst, ka Latvijas Radio 1. studijā izskanējušais koncerts vienlaikus risinājis tālāk arī tēmu “latviešu mūziķi Bāzelē”. Žurnālistes Annas Martas Burves vadītajā programmā klausītāji varēja uzzināt, ka Anna Gāgane ar Lūkasu Losu radošu sadarbību sākusi tieši šajā pilsētā, un, klāt nākot vēl vijolniecei Magdalēnai Gekai, izveidots “Trio Carmine”, kura koncerti Latvijā gaidāmi turpmākajos mēnešos.
Taču vispirms – klarnetes un klavieru duets, kur programmas centrā atradās Brāmsa Pirmā sonāte no 120. opusa. Kur Johanness Brāmss, tur klātesoša ir arī Klāra Šūmane, tādējādi koncerts sākās ar viņas Pirmo romanci no 22. opusa, šīs mūzikas lirismam dabiski turpinoties Brāmsa psiholoģiski padziļinātajā izteiksmē.
Atšķirībā no Klāras Šūmanes partitūras tapšanas laika šis jau ir pavisam vēlīnais Brāmss, kuram, rakstot mūziku, vairs nekas nav jāpierāda, vairs nav jāpārsteidz klausītāji ar dramatiskiem pretstatiem vai kompozicionālām metamorfozēm, kurš mierīgi var atļauties radīt mākslu pašas mākslas dēļ.
Turpretī interpretiem šajā skaņdarbā gan nākas sevi pierādīt, un 8. februāra priekšnesums raisīja apjautu, cik šī sonāte ir enigmātiska un grūta. Vienlaikus Anna Gāgane te nepavisam neapjuka, un klarnetes partitūras iedzīvinājums daudzkārt tika īstenots ar nepiespiestu vieglumu, koncentrējoties uz liriskām krāsām, emocionāli plastiskām niansēm.
Arī Lūkass Loss bija uzņēmies ne mazāk sarežģītu uzdevumu, un interpretācijas kopaina vēstīja, ka mūziķiem izdevies radīt saliedētu ansambli, kas spējīgs panākt viengabalainus mākslinieciskās dramaturģijas rakursus.
Programmas turpinājums šādu iespaidu tikai nostiprināja, un par izjūtās daudzveidīgāko, vēstījumā spriegāko atklāsmi kļuva Albāna Berga “Četru skaņdarbu” lasījums. Atšķirībā no Brāmsa šeit – aforistiska izteiksme, toties – kas par skatpunktu maiņām un tembru kontrastiem klarnetes spēlē, ko pianists acumirklīgi uztvēra un pārradīja aizvien jaunā gaismā.
Par interpretācijas veiksmi uzskatāms arī Anitas Miezes “Somnium” pirmatskaņojums, un atbilstoši darba nosaukumam autore aicināja iedziļināties sapņiem radniecīgā noskaņu gammā – tematiskās transformācijas saplūda vienotā ritējumā, bet abu instrumentu pretstati neļāva iegrimt pārliecīgā meditācijā.
Kā pienācīgs noslēgums – Džordža Gēršvina “Trīs prelūdijas”, kur vidusdaļas blūzs un malējo daļu džeza intonācijas mūziķiem padevās gluži pārliecinoši; nākamajos Annas Gāganes un Lūkasa Losa koncertos, protams, labprāt uzzinātu, kā viņi tikuši galā ar Brāmsa Otro sonāti klarnetei un klavierēm un ko jaunu pateikušas, piemēram, Linda Leimane vai Gundega Šmite.
Daudzas no Reiņa Zariņa iepriekšējām koncertprogrammām bijušas konceptuāli būvētas, pianistam atrodot psiholoģiskas sakarības starp blakus esošiem skaņdarbiem un savus secinājumus publikai arī izstāstot. 13. februārī šāda priekšnesuma forma turpināta, un par programmas vērtīgāko daļu te jānosauc iespēja dzirdēt Imanta Zemzara un Artura Maskata darbus. Taču, lai pie tiem tiktu, vispirms nācās izbrist cauri vairāk vai mazāk sentimentālai mūzikai, un šoreiz arī attiecībā uz iepriekšminēto koncepciju radās pāris jautājumu: kamdēļ tas viss un kādēļ tieši šādā formā?
Tomēr vispirms par neapšaubāmi izcilo, un arī šajā koncertā viscaur bija klātesoša viena no saviļņojošākajām Reiņa Zariņa radošās darbības īpašībām – spēja katru skaņdarbu atainot ne tikai ar noslīpētu virtuozitāti un klavieru piesitienu, bet arī ar apbrīnojamu intuīciju, stila izpratni un gaumes izjūtu.
Pianista lasījumi Sergeja Rahmaņinova “Vokalīzei”, Kristofa Vilibalda Gluka “Melodijai” no “Orfeja un Eiridīkes”, Ferenca Lista Trešajai noktirnei “Mīlas sapņi”, Friderika Šopēna Re bemol mažora noktirnei, galu galā – arī Maskata noktirnei “Es negleznošu – bildi…” un Zemzara diptiham “Patiesība” – to tikai apstiprināja.
Otrkārt, šeit atkal jānovērtē Artura Maskata spējas radīt emocionāli trauslu un niansētu mūziku, kas ietverta pianistiski daudzveidīgās faktūrās; tieši tāpat jānovērtē Imanta Zemzara mākslinieciskā vēstījuma spēks diapazonā no apskaidrotas harmonijas līdz skaudram traģismam.
No otras puses – te nu ir uzskatāmi redzams, kā atšķiras profesionāla radio žurnālista vadīts studijas koncerts no pianista sagatavota mājkoncerta, kur nesteidzīgas runāšanas divās valodās dažbrīd ir vairāk par pašu mūziku un kur šīs runāšanas saturs turklāt palaikam ir arī morāli apšaubāms.
Otrkārt, kā apšaubāmu iespējams uzlūkot arī izspēlētā repertuāra vērtību – Šigeru Umebajaši radītā Jumedži tēma patiešām lieliski iederas Vona Karvaja filmas “Noskaņojums mīlēt” kopainā, bet Pētera Čaikovska skaņuraksts baletam “Riekstkodis” – kopā ar talantīgu dejotāju un horeogrāfu veidotiem izrādes rakursiem, tad situācijā, kad šo mūziku atrauj no ierastās vides un atbrīvo no orķestra krāsām, no tās necik daudz nepaliek pāri.
Visbeidzot, piedeva ar Džonijas Mičelas gabalu ļāva formulēt noslēdzošo jautājumu – kādēļ ar šādiem niekiem jānodarbojas pianistam, kas spējīgs nospēlēt visu, sākot ar “Faencas kodeksa” meistariem un beidzot ar mūsdienu “jaunās sarežģītības” pārstāvjiem? Par godu Valentīna dienai? Tad varbūt patiešām nerunāt par to, kas vārdos sanāk tikai kā pēdējās banalitātes.
