Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā būs skatāma izstāde “Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi” 0
No 3. decembra līdz 2020. gada 25. aprīlim Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā būs skatāma izstāde “Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi”.
“Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi” – tādu nosaukumu, kurā nojaušama drosme, izaicinājums un pašpārliecinātība, dzejniece, literāte Lūcija Zamaiča (1893–1965) bija izvēlējusies savam ceturtajam (1923) no astoņiem dzejoļu krājumiem.
Viņas biogrāfijas sākums bija tipisks tam laikam. Dzimusi 1893. gadā Vecsaules pagastā, tad sekoja skolas gaitas Bauskā un Jelgavā, pēc tam – Rīgā. Agri apprecējās un līdzi vīram ceļoja, mainīja dzīvesvietas – vienu pēc otras. Tomēr vēlme rakstīt, dzejot auga, iespaidi krājās, un 1917. gadā iznāca pirmais Lūcijas Zamaičas dzejoļu krājums “Mana dvēsele”.
Turpmākajos gados Zamaiča publicēja vairākas dzejas un prozas grāmatas, autore nodevās arī publicistikas žanram. Ar pseidonīmiem Junona, Špička, Kri-kri un citiem rakstīja feļetonus un tekstus par novecojušo buržuāzisko morāli, nesaudzīgi kritizēja tā laika sabiedrību, īpaši lielu uzmanību pievēršot stereotipiem par sieviešu lomu tajā. Šos rakstu darbus atšķir vērīgums, domas asums un dziļums.
Savā dzejā, stāstot par sievietes jūtām, Lūcija Zamaiča mēdza būt ļoti atklāta. 1931. gadā iznākušo krājumu “Mīlas kontrabanda” kritiķi devēja nevis par mīlas, bet revolūcijas un pornogrāfijas kontrabandu. Lūcijai patika kaitināt mietpilsoniskās aprindas gan ar publikācijām, gan uzvedību un ārieni. Spilgta rudmataina skaistule bieži vien publiskajiem pasākumiem izvēlējās drosmīgus, atklātus tērpus.
Zamaiča nekad nav bijusi komuniste, bet agri iepazinās ar kreisajām idejām. Dzejnieces draugu lokā bija Linards Laicēns, pēc šķiršanās viņu saistīja attiecības ar Jūliju Lāci, 20. gadsimta 30. gados literāte aktīvi iesaistījās kreiso pagrīdnieku darbībā. Neskatoties uz savu politisko pārliecību, padomju okupācijas gados Zamaiča nemēģināja sadarboties ar jauno varu, neiestājās Rakstnieku savienībā, kaut gan tas viņai neļāva pretendēt uz pensijas saņemšanu. Dzejnieci atbalstīja tuvākie draugi, to vidū bija aktrise Anta Klints un māksliniece Aleksandra Beļcova.
Otrā pasaules kara laikā Lūcija Zamaiča nonāca cietumā. Lielā daļa nepublicēto darbu, kas glabājās viņas dzīvoklī, gājusi bojā. No šī trieciena dzejniece nespēja atgūties.
Ar Aleksandru Beļcovu Lūcija Zamaiča iepazinās vēl 20. gadu vidū, bet viņu ciešā draudzība sākās vēlāk – 30. gados. Šajā periodā tapa neskaitāmi Beļcovas zīmētie un gleznotie Lūcijas portreti. Jaunajā izstādē apmeklētāji redzēs vairākus no tiem un reizē varēs aplūkot daudzus dzejnieces manuskriptus, dzejoļu klades, privātās mantas, fotogrāfijas, dokumentus, saraksti. Speciāli izstādei tapusi Kārļa Vērdiņa eseja par Lūcijas Zamaičas daiļradi, kura arī būs lasāma ekspozīcijā.
