Rolands Silaraups: “Helsinkieti” Konstantīnu Pupuru pieminot 6
1987.gads… 14.jūnijs… Bastejkalns… Cilvēku grupa gatavojas atcerēties vienu no melnākajām dienām Latvijas tautas vēsturē… Tūkstošiem nevainīgu cilvēku, ieskaitot sievietes stāvoklī, mātes un viņu zīdainīšus, viņu mazgadīgos un nepilngadīgos bērnus… Māmuliņas, tētiņi, vecmāmiņas un vectētiņi… Viņus visus arestēja un izsūtīja uz Sibīriju… Daudzi neizdzīvoja….. Daudzi, arī dzīvi palikuši, neatgriezās….. Tās cilvēku grupas vārds ir “Helsinki-86”.
Mēs gatavojamies doties gājienā, lai noliktu ziedus pie Brīvības pieminekļa… Pirmā atklātā pretokupantu un pretkomunistu demonstrācija kopš Latvijas okupācijas sākuma. Mēs bijām gatavi uz visu! Mēs nezinājām, kas notiks… Kas mūs sagaidīs… Vai mēs vispār nokļūsim līdz piemineklim? Vai arī jau pēc brīža turpat, Bastejkalnā, tiksim savākti un samesti “melnajās bertās”… Nevarējām zināt neko… Nevarējām ticēt nekam… Čekas aģenti bija visapkārt. Vai mūs arestēs? Laikam jau nē – ja viņi to gribētu, tas jau būtu izdarīts… Varbūt tomēr tūlīt arestēs? Varbūt pat nošaus… Varbūt sagaidīs ar lodēm pie pieminekļa? …
Mūsu grupai pievienojās arī daži drosmīgāki cilvēki, kuri jau bija sapulcējušies netālu, Bastejkalnā.
Kad mēs sākām iet, tuvumā bija arī vairāki jauni puiši. Viens no viņiem bija Konstantīns Pupurs. Vienkāršs – un vienlaikus dižens – Mātes Latvijas dēls! Viņa vienīgā vēlēšanās bija – redzēt savu zemi un savu tautu atkal brīvu!
Jau no paša sākuma Konstantīns bija uzticīgs mūsu tautai un mūsu Latvijai. Viņš nekad nerunāja par labāku dzīvi, jebkādu (mazu vai lielu) naudu un citām ikdienišķām, pārlaicīgām lietām. Viņam tās nebija nozīmīgas!
Viņš nemeklēja labāku dzīvi arī svešās zemēs. Dzīves ceļi viņu vēlāk tiešām veda apkārt visai pasaulei. Taču savā sirdī Konstantīns nekad, nevienu brīdi nebija atstājis Latviju! Es neatceros nevienu pašu mūsu abu kopābūšanas reizi, kad viņš nerunātu par atgriešanos Latvijā…
Šodien – pēc 30 gadiem un 3 mēnešiem – mēs aizvadījām Konstantīnu pēdējā ceļā… Viņš aizgāja Saules ceļu jauns… Tik jauns! Pārāk jauns….. Ko vēl viņš būtu varējis sasniegt? Ko vēl viņš būtu izdarījis? Es nezinu… Neviens mēs nezinām un nekad vairs neuzzināsim… Bet es – drošāk par jebko citu pasaulē – zinu to, ka viss viņa darbs būtu veltīts tikai un vienīgi Latvijai! Jo visa viņa dzīve bija veltīta tikai un vienīgi Latvijai!
“Tēvzemei un Brīvībai” – tā rakstīts Brīvības piemineklī. Vai Latvija šodien ir neatkarīga un brīva? Vai visi krievu okupanti ir aizvākušies? Vai latviešu dzīves apstākļi ir labāki? Vai Latvija ir tāda, kādu to veidoja, ar tēvutēvu asinīm izcīnot, proti, vai tā ir Latviešu Valsts? Vai latvieši ir brīvi un brīvi saimnieko savā zemē? Vai katrs latvietis ir brīvs savās domās, runās un darbos? …
To jautāju es sev un citiem tikai, lai saprastu – vai Konstantīna uzupurēšanās bija tā vērta? Vai tādu valsti un tādu tautu, kuras neatzīst (pat nepazīst!), neciena un negodā savus varoņus, var saukt un godāt par brīvām? …
Latvijas valdība nekad nav piešķīrusi – nekādu! – apbalvojumu Konstantīnam… Kādēļ!? Vai tad Konstantīna pašaizliedzīgā, nesavtīgā, no visas viņa sirds un dvēseles nākusī uzupurēšanās nebija pietiekoša!? Viņš bija gatavs MIRT par savu zemi, par latviešiem! Par mūsu mīļās un mūsu vienīgās Tēvzemes brīvību! Vai un ko vēl vairāk var no jebkura pilsoņa sagaidīt??? …
Es nezinu, vai pašlaik Latvijā vēlas uzzināt par Konstantīnu vairāk… Vai vēlas beidzot sākt viņu cienīt un godāt… Viņam pieminekli uzcelt… Vai arī mūsu valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes 1924.gadā iedibināto Triju Zvaigžņu ordeni viņam piešķirt… Beidzot… Tagad, pēc Konstantīna nāves… Tam vairs nav nekādas nozīmes…
Es šodien netiku uz Latviju atvadīties no sava drauga… Atvadīties – uz visiem laikiem… Es tik ļoti vēlētos man savulaik piešķirto Triju Zvaigžņu Ordeni ielikt viņa zārkā! Kā savu pēdējo dāvanu un Konstantīna patiešām pelnīto apbalvojumu…
Konstantīn, Tevi NEKAD neaizmirsīs! Tavs piemineklis ir Tava dzīve! Tava dzīve ir piemineklis Tev un visiem latviešiem, kam bija, joprojām ir un vienmēr būs dārgas Tēvzeme un Brīvība!
Dusi Dieva mierā, mans Draugs un manas tautas Varoni!
ROLANDS SILARAUPS
2017.gada 15.septembrī, ASV
