Rolands Repša: Tauta ir sašķēlusies, un viena daļa par galveno ienaidnieku uzskata valdību, nevis kovidu 76
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ne pa jokam satraucies par augusta notikumiem pasaulē un tepat, Latvijā, ar balzama pudeli padusē devos ciemos pie politoloģijas profesora Johana Frīdriha Maksimiliāna fon Bērziņa, lai uzzinātu viņa domas par “tekošo momentu” un kādas vētras gaidāmas uz priekšu.
“Profesora kungs, skatoties, kā ļaudis, ķeroties pie lidmašīnu šasijām, bēg no talibu ieņemtās Kabulas, uznāk nelāgas domas par to, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt arī šeit, ja varu pārņemtu partija “Latvija pie vienas vietas”. Buldozerists ir gatavs visu nošķūrēt savā ceļā jau tūlīt.”
“Jūs, cienītais, ar to acīmredzot domājat iespējamo 1940. gada vasaras notikumu atkārtošanos, vai ne?” fon Bērziņš pārjautāja. “Ja tā, tad man jums vispirms jāiesaka ieņemt vienu graķīti, lai nomierinātos.”
Pēc pāris dzīvinošā eliksīra malkiem saruna turpinājās, bet ne gluži tā, kā biju cerējis.
Profesors iesāka: “Tauta ir sašķēlusies, un viena daļa par galveno ienaidnieku uzskata valdību un prezidentu, nevis Covid vīrusu. Krīzes apstākļos cilvēki kļūst viegli nokaitināmi un loģiskie argumenti īsti nestrādā. Levits un Kariņš tagad līdzinās tādiem kā politiskajiem toreadoriem, mēģinot noturēt satracināto vērsi aiz ragiem.”
“Bet vai tautai nemaz nav bail, ka, izraisot smagu iekšpolitisko krīzi apstākļos, kad uz ārējām robežām ir nemierīgi, var pazaudēt valsti?” uzdevu savu galveno jautājumu.
Profesors fon Bērziņš pazibināja briļļu stiklus un viegli pasmaidīja: “Neņemiet ļaunā, bet jūsu naivums neatbilst jūsu gadu skaitam, kungs. Protams, ka tautai nemaz nav bail par to. Šobrīd tā redz sev priekšā tikai sarkanu lupatu abu tā dēvēto “viesstrādnieku” izskatā un vēlas viņus padzīt, kaut vai saucot palīgā sātanu no elles. Tas protestētājiem ir galvenais, nevis valsts. Mēs, vācieši, to dēvējam par bērna izliešanu no vannas reizē ar netīro ūdeni.”
Drūmi sagumu kā pēc nokdauna, bet pusvācu politguru turpināja mani bez žēlastības dauzīt, nedodams ne mazākā cerību stariņa.
“Ja jau jūs, dārgais, ierunājāties par iespējamo valsts pazaudēšanu, tad paskatīsimies, kas notika 1940. gadā un vēlāk līdz karam. No sākuma, protams, bija traģisks šoks par brīvvalsts zaudēšanu, ar pasaules gala piegaršu. Bet tad cilvēki pamazām nomierinājās un sāka pielāgoties. Daudzi pat saskatīja labas mācību un karjeras iespējas un steidza tās izmantot. Kažokus otrādi meta toreiz, metīs arī tagad!”
“Profesora kungs, ko darīt, lai tas nenotiktu?” gandrīz vai izmisīgi kliedzu.
“Neko, politiķiem nomierināties un darīt savu darbu! Un atcerēties, ka politika ir dažkārt veselībai un pat dzīvībai bīstama profesija. Tomēr, ja esi iegājis politikā, tad ej līdz galam, citu variantu nav!”
Šī fon Bērziņa frāze deva mazliet tādu kā spēku klausīties tālāk.
“Ja uzmanīgi paskatās, tad var redzēt, ka partijas “Latvija pie vienas vietas” veidojums pagaidām vēl ir ļoti paviršs gan saturiski, gan no personāliju viedokļa. Uz dibināšanas brīdi tajā nav redzama neviena izcila personība, vieni vienīgi izbijušie. Augusta Kirhenšteina kabinets 1940. gada vasarā bija nesalīdzināmi pārāks. Ja mediji viņus sāks apšaudīt ar ļoti konkrētiem jautājumiem, šis kāršu namiņš sabruks. Cerams, Latvijas žurnālistiem munīcijas pietiks!”
