Rolands Repša: Rīvēšanās lielvaru starpā. Notiekošo lielā mērā nosaka trīs galvenie spēlētāji 0
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Karadarbība Ukrainā amerikāņiem ir kļuvusi par kārtējo “vietnieku karu” ar Krieviju, līdzīgi kā tas bija PSRS laikos Afganistānā un Vjetnamā.
Pasaulē notiekošo lielā mērā nosaka trīs galvenie spēlētāji – kolektīvie Rietumi, Ķīna un arī, protams, Krievija, pateicoties savai milzīgajai teritorijai, dabas resursiem un kodolieroču potenciālam. Visi šie trīs bloki lielākā vai mazākā mērā ir savstarpēji atkarīgi, cītīgi karo savā starpā ekonomiski, bet vienlaikus mēģina izvairīties no tiešas militāras konfrontācijas. Jo saprot, ka nevar viens otru iznīcināt, neiznīcinot visu cilvēci. Pārējās pasaules valstis ir tikai tāda sīkaļu kņada uz šo trīs globālo spēlētāju fona.
Tāda ir skaudrā realitāte, kuras kontekstā jāskatās nesenie ASV un Eiropas līderu brīžiem neizprotamie izteikumi un rīcība Ukrainas kara sakarā. Neapšaubāmi, ASV un Eiropa palīdzēs cik spēdami Ukrainai uzvarēt krievu iebrucējus, taču ASV nekad neriskēs iesaistīties tiešā militārā sadursmē ar Krieviju. Līdz ar to, no ASV skatpunkta raugoties, karadarbība Ukrainā amerikāņiem ir kļuvusi par kārtējo “vietnieku karu” ar Krieviju, līdzīgi kā tas bija PSRS laikos Afganistānā un Vjetnamā. Atšķirībā no Latvijas, Baltijas un visas Austrumeiropas, kas Ukrainas karu uzskata par sev eksistenciāli bīstamu un pašsaprotami sagaida, ka Rietumi metīs visus militāros un industriālos resursus Ukrainas uzvaras pār Krieviju kaldināšanā, paši Rietumi (ASV un Rietumeiropa) to tā gluži neredz.
Jo ASV un Rietumeiropa kopā ar Ķīnu un Krieviju spēlē pasaules ģeopolitikas augstākajā līgā ar saviem noteikumiem. Jā, viens no spēlētājiem – Krievija – šobrīd ir krietni iereibis no impēriskās dziras pārdozēšanas un nesmuki uzvedas, uzbrūkot kaimiņam, bet vienalga tā pieder šai augstākajai līgai un ASV attieksme pret to ir vismaz piesardzīga. Acīmredzot prezidents Baidens saprot, ka Krievija šajā karā nevar tikt pilnībā sakauta kā valsts. To var tikai pamēģināt atspiest atpakaļ 23. februāra pozīcijās vai padzīt arī no Donbasa labākajā gadījumā.
Līdz ar to ASV un Rietumeiropa mēģina vienlaikus nosēdēt it kā uz diviem krēsliem – palīdzēt cietušajai pusei no zemākās līgas (Ukrainai) atvairīt augstākās līgas burlaka (Krievijas) uzbrukumu un vienlaikus saglabāt kaut kādas dialoga un sadarbības iespējas ar šo burlaku, jo tas taču ir it kā “savējais” no tās pašas augstākās līgas. It īpaši domājot par nākotni, kad Krievija, cerams, būs izgulējusi dzērumu un ar to atkal varēs izvērst sadarbību. Vismaz līdz laikam, kad tā atkal neizbēgami uzkāps uz kārtējā “plosta”.
Ar to arī izskaidrojamas šī kara dīvainības – Makrona un Šolca zvani Putinam, ASV un Vācijas dozētā pieeja ieroču piegādēm un neizpratni raisošā Kisindžera runa Davosas forumā. Rietumi grib ātrāk izbeigt šo karu pieaugošo ekonomisko grūtību apstākļos un meklē variantus, lai vilks (Krievija) būtu paēdusi un kaza (Ukraina) paliktu dzīva. Droši vien vēlāk uzzināsim, kas patiesībā ir noticis aizkulisēs, tomēr izskatās, ka šajā karā dažas vienošanās starp pretiniekiem tomēr strādā, lai cik tas neizklausītos neticami. Piemēram, nav tikušas sagrautas Ukrainas atomelektrostacijas vai valdības kvartāls Kijivā. No otras puses, arī ukraiņu uzbrukumi Krievijas teritorijai ir bijuši ierobežoti, un Krimas tilts joprojām stāv.
Neiespējami prognozēt, kā notikumi attīstīsies tālāk. Krievija pēc simts kara dienām joprojām spēj uzturēt iniciatīvu Donbasā un ir izveidojusi sauszemes koridoru ar Krimu caur Mariupoli un Hersonu. Jāsaprot, ka resursu karā arī Ukraina maksā augstu cenu, un tas nevar turpināties ilgstoši.
