Rolands Repša: Ja karaspēka koncentrācijas zonā ir izveidoti pārvietojamie morgi, tad lieta ir nopietna 110
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šobrīd neviens nespēj prognozēt, kā atrisināsies situācija ar krievu karaspēka koncentrāciju Ukrainas tuvumā. Ir metodes, lai noteiktu, vai šī karaspēka koncentrācija ir ar mērķi izdarīt tikai politisku spiedienu vai arī patiešām sākt karu. Ja karaspēka koncentrācijas zonā ir izveidoti vērienīgi lauka hospitāļi un pārvietojamie morgi (parasti vilciena sastāvs ar saldētājvagoniem), tad lieta ir nopietna.
Piemēram, kad krievu karaspēks pavasarī koncentrējās pie Voroņežas, tur šo elementu nebija. Tātad nolūks jau sākotnēji bija tikai pakutināt nervus Rietumiem. Protams, arī ļaunākajā gadījumā vēl pastāv minimāla varbūtība, ka hospitāļu un morgu klātesamība arī ir daļa no blefa, lai padarītu to vēl draudīgāku.
Bet, tagad par galveno – nule notikušo NATO ārlietu ministru apspriedi Rīgā. Atzīšos, man ir rezervēta attieksme pret apspriedes rezultātiem. No vienas puses, it kā jau viss bija pareizi – NATO valstis nodemonstrēja vienotību – atbalstu Ukrainai un nosodījumu Krievijai par draudīgu karaspēka koncentrāciju Ukrainas robežas tuvumā.
Bet, no otras puses, NATO paziņoja, ka Krievijas agresijas gadījumā tiks pielietotas ekonomiska un politiska rakstura sankcijas, bet netiks sniegts tiešs militārs atbalsts, jo Ukraina nav NATO dalībvalsts. Vai tas nav vāji slēpts mājiens, ka Ukraina ir atstāta pati savam liktenim? Varbūt tad labāk būtu bijis vispār neteikt neko konkrētu, atstājot Krieviju neziņā par gaidāmajām sekām? Baidos, ka piesauktās ekonomiskās un politiskās sekas Krieviju varētu maz interesēt. Būs vai nebūs karš, izšķirs vienīgi militāro spēku samērs uz zemes konkrētajā reģionā, kurā iespējama karadarbība. Ja līdzsvara nav, tad gaidāmas ziepes.
Apspriedē izskanēja arī it kā nomierinošs paziņojums Latvijai, ka vajadzības gadījumā NATO “īsā laikā” atsūtīs 40 tūkstošus vīru lielu papildspēku. Bet atvainojiet, modernajā karā jēdzieni “īsā laikā” vai “dažās dienās” ir nonsenss. Visu izšķirs stundas! Tas nozīmē, ka agresijas gadījumā karaspēkam jau ir jābūt šeit, uz zemes, nevis vēl tikai jācer uz tā ierašanos.
Visbeidzot, par apsolīto Ukrainas un Gruzijas dalību NATO, pret ko stingri iebilst Krievija. Manuprāt, šis ir vispretrunīgākais punkts NATO tālākajā stratēģijā. Apspriede Rīgā parādīja, ka NATO visiem spēkiem cenšas izvairīties no tiešas konfrontācijas ar Krieviju, apmierinoties ar vārdiskiem draudiem par iespējamām ekonomiskām un politiskām sankcijām. Un vienlaikus pati slīd uz priekšu pa šo konfrontācijas kursu, solot dalību Ukrainai un Gruzijai, kuras vajadzības gadījumā diez vai spēs aizstāvēt.
Principam ir jābūt – NATO nevar tikt uzņemta neviena valsts, kuru alianse nav gatava militāri aizsargāt. Turklāt mēs nekad nevaram būt droši, kādi režīmi šajās valstīs var nākotnē izveidoties. Daudz godīgāk būtu šīm valstīm garantēt militāru atbalstu agresijas gadījumā, bet nesolīt pilnu dalību NATO.
Šodienas realitātēs pareizākā stratēģija būtu NATO aizsardzības spēju konsolidācija, izveidojot kārtīgi nocietinātu līniju gar ES austrumu robežu no Narvas līdz Donavas ietekai, lai izslēgtu jebkādu agresiju pret Eiropas Savienības un NATO valstīm. Pagaidām mēs vēl tikai sapņojam, ka ES palīdzēs finansēt vismaz drāšu žogu nelegālo migrantu pūļu atvairīšanai.
