Rolands Gulbis: Labdarības deglim jāaizdedz rīcība 0
Kaut arī saruna ar AS “Laima” valdes priekšsēdētāju Rolandu Gulbi iecerēta par Ziemassvētkiem un ar to saistīto labdarības akciju – “Laima apvieno ģimenes”, tomēr nespēju izvairīties no pasaules gala apcerēšanas. Ne tāpēc, ka gals tiek pareģots pirms Ziemassvētkiem un var tos izjaukt, bet gan tāpēc, ka ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji to vēlētos sagaidīt… ar “Laimas” šokolādi rokās.
– Kā jūs uztverat pieteikto pasaules galu 21. decembrī – kā kārtējo, kurus jau nez cik esam pārdzīvojuši, vai kā atšķirīgu no iepriekšējiem?
– Ne tikai maiju kalendārs beidzas, vairāki reliģiskie novirzieni paredzējuši pasaules galu. Tā izpratne variējusies no fiziskas bojāejas līdz cilvēka apziņas pārejai jaunā līmenī, izejot cauri kādam filtram.
– Kā pats vērtējat?
– Kā iespējamu notikumu – “būs interesanti”.
– Interesanti skatīties? Piedzīvot?
– Man negribas neko tādu skatīties. Par šo apokalipses paredzējumu domāju: tam jābūt brīdinājumam par mātes Zemes resursu izsaimniekošanu. Mana iekšējā sajūta saka, ka to neveicam ilgtspējīgi. Pasaules galu gaidu nevis kā metafizisku notikumu, bet kā vērtību pārvērtēšanu, kā restartu – kaut kam jānotiek, lai mēs visi uz Zemes pret vidi sāktu izturēties ar lielāku atbildību.
– Mani pārsteidza, ka “Maxima” aptaujā Latvijas iedzīvotāji iespējamā pasaules gala priekšvakarā sevi lutinātu ar torti “Cielaviņa” (22% aptaujāto) un mielotos ar “Laimas” šokolādi un konfektēm (12%). Arī no “Rimi” aptaujātajiem teju katrs ceturtais (23%) Latvijas iedzīvotājs omas uzlabošanai mielojas ar konfektēm “Serenāde”, bet 19% aptaujāto izvēlas “Laimas” šokolādes tāfelītes. Kā šo pēdējā laimes mirkļa ķeršanu uztverat?
– Divējādi. No vienas puses, priecē, ka daudziem mūsējais ir iemīļotākais produkts. Bet varbūt to min tāpēc, ka tas nav pieejams ikdienā, – daudziem trūkst naudiņas, lai mīļos kārumus baudītu biežāk.
– Laime ir mainījusi krāsu? Sauklis “”Laima” – ar mīlestību!” tagad ir balts.
– Mīlestības krāsas ir gaišas, vieglas, mirdzošas.
– Valentīndienā gan viss ir sarkans…
– Sarkanā ir kaisles krāsa. Ne jau mēs un ne jau šodien iedevām šokolādes fabrikai vārdu.
“Laimas” vārdā pirms gadu desmitiem ieliktais jau sevi pierādījis: fabrika tik daudz varas un karus pārdzīvojusi. Tieši darbinieki, nevis kāda vadība vai valdība fabriku nosargāja, – pat piedzirdot sapierus kara laikā. Ir mistiska sajūta, ka “Laima” saistīta ar mīlestību un tautas genofondu. Tā ir jākopj.
Karā uzvarētāja armija noslauka vietējās ražotnes un atbrīvo vietu tās kompānijai. Tāpēc jau kari tiek izraisīti, lai konkurences cīņā iegūtu priekšrocības. “Laimas” spēks ir saglabātajās ražošanas tradīcijās. Tāpēc ar mūsu fabriku neko nevar izdarīt, nesalaužot vērtības, kas ir tās iekšienē.
– “Laima” atkal pilnībā ir latviešu uzņēmums?
– Vietējo uzņēmēju grupai – akcionāriem – pieder “Laima”, “Staburadze”, “Gutta”, kas dod darba vietas vietējiem, nodokļus – valstij, arī produkcijas “lauvas tiesa” – vietējam tirgum.
Jo garāka pārtikas ķēde, jo neveselīgāks ēdamais. Gandrīz visu veikalu vienīgais sauklis ir “lētāk!”. Arī “Laimai” prasīts saražot lielveikalu ķēžu preču zīmēm (“private label”) lētāku produkciju, bet mēs tik lētu nevaram. Internetā komentāros esmu lasījis pārmetumus par uzskrūvētām cenām. Mēs vienkārši neatsakāmies no kvalitatīvām izejvielām, mēs maksājam nodokļus, tāpēc nevaram iet to ceļu, uz kuru mūs spiež: lētāk, lētāk un lētāk.
Savukārt veikalu plauktos redzu, ka citi varējuši. Rodas jautājums: uz kā rēķina? Domāju, ka uz produktu satura rēķina. Bet patērētājs tad domā, ka lētāk iepircies. Un neapjauš, ka drīz vien vairāk naudas būs jāizdod par slimību ārstēšanu.
Spiediena politika uz cenām noved pie sliktākas kvalitātes pārtikas. Tas man sāp, jo atstāj iespaidu uz nācijas veselību.
– Kamēr fonā skan valdības saukļi par atgriešanos mājās, jūs pavisam konkrēti piedāvājat segt ceļa izdevumus piespiedu kārtā šķirtajiem.
– Mēs esam nesaraujami saistīti ar Latviju – ja Latvijai iet labi, arī mums iet labi, Latvijai slikti – arī mums slikti. Esam saauguši ar Latviju: ja cilvēki aizbrauc, tad mums trūkst darbaroku un arī furgons ar šokolādi Latvijas laukos kļūst lieks.
Ja neaizbrauc visa ģimene, tad arī ekonomiskā emigrācija “sarauj ģimeni gabalos” – tas ir tāds pats pārrāvums kā toreiz, kad uz Sibīriju izveda.
Nolēmām, ka kādam ir jāsāk, kaut kas konkrēts lietas labā jāizdara – bez kādām milzu plānošanas programmām un darba grupām. Tā vietā, lai iesaistītos demogrāfijas komisijās, atgriešanas darba grupās, darba plānu sastādīšanā, mēs pavisam vienkāršu lietu izdarām: savedam kopā ģimeni.
– Ko visvairāk cerat atkal savest kopā?
– Es ceru, ka šāds žests cilvēkiem sniegs sajūtu, ka te, dzimtenē, viņus patiešām gaida atgriežamies. Visvairāk, protams, gribētos dot iespēju Ziemassvētkos satikties tām ģimenēm, kurām šeit Latvijā mazi ķipari gaida abus vecākus, kas, apstākļu spiesti, devušies peļņā ārvalstīs.
– Kuras ģimenes izvēlēsities?
– Ar lineālu pretendentus nemērīsim. Mēs gribam palīdzēt tiem, kam visvairāk vajag. Ceram, ka pēc vēstulēm varēsim izvēlēties.
Speram šo soli, balstoties uz godīgu attieksmi, un pretī ceram saņemt tikpat godīgu attieksmi: pēc mūsu palīdzības taujās tie, kam tā patiesi vajadzīga. Jābūt atklātam, godīgam stāstam par sevi, savu situāciju.
– Vismaz uz Ziemassvētkiem piecas ģimenes būs kopā mājās.
– Varbūt būs vēl kāds uzņēmējs vai kāds brīvprātīgs atbalstītājs, kas pievienosies. Varbūt citiem būs citi risinājumi. Latvieši tādi viensētnieciski domāšanā un darīšanā, tāpēc uz uzņēmēju kustību neceram. Mēs gribam būt deglis tai rīcības bumbai, kas neapturami reaģēs. Tā sāksim veidot sajūtu, ka te Latvijā tās piederīgie ir gaidīti, vajadzīgi. Viņiem jāatbrauc un tas jāsajūt. Vispirms jau to dos viņu piederīgo prieks.
Katru gadu ne mazāk kā 10 tūkstošus kilogramu šokolādes izdalām labdarības organizācijām. Šoreiz sociālo programmu paplašinājām. Neslēpšu, gribas, lai tie, kas pie valsts naudas maisa, reāli sāk strādāt pie izbraukušo atgriešanas. Mēs kā deglis vēl nezinām, kā pozitīvā bumba reaģēs.
– Varbūt jums kādu atvest atpakaļ pastāvīgi? Dodot darba vietu?
– Katrs cilvēks ir ar savu gribu. Ja mans darbinieks atnāk un paziņo, ka viņam ārzemēs ir iespēja nopelnīt piecreiz vairāk, kāpēc viņam to liegt? Katrs jau pelna ar savām rokām un galvu. Uz neatkarību jau gājām tāpēc, lai iegūtu individuālo brīvību.
– Vai šī individuālā brīvība un Eiropas dotās iespējas nav vājinājušas tautu?
– Latvija vienmēr ir bijusi atvērta zeme, arī padomju laikos. Mēs esam maza, atvērta, ļoti dzīvotspējīga nācija. Vēsturē esam runājuši gan krieviski, gan vāciski un izdzīvojuši. Domāju, ka Latvija pastāvēs mūžu mūžos, turklāt runājot latviski.
Tā nav nekāda traģēdija, ka divsimt tūkstoši ir aizbraukuši. Jāņem vērā, ka daļa no viņiem vienkārši iegūst citu pieredzi un, pilnīgi iespējams, vēlāk to izmantos tepat Latvijā, lai nodrošinātu sevi un savu ģimeni.
Tagad vairāk jāceļ rūpnīcas, nevis jādomā, kā viņus atgriezt un kā maksāt 500 latus par pārcelšanos. Tā vietā rīkojam sabiedriskās apspriešanas un vienā nomaļā vietā neatļaujam būvēt, teiksim…
– … cūku fermu.
– Kaut vai. Zeme tam kā radīta. Smaciņa traucēs dažiem cilvēkiem – jā, bet tādējādi iegūstam ražotni un darba vietas. Spriedelēšanas ir pārāk daudz. Līdzīgi par ostām bijis: diskutējam, kur ķīriem un zīriņiem dzīvot, otrā plānā atstājot, kā ostu darbināt. Pareizā secībā saliekot, var gan darbu izvērst, gan dabu atbalstīt.
– Domājat, ka valdībai, aicinot tautiešus mājās, nebūs kur viņus likt?
– Valstij ir ierobežots resurss. Tāpat kā katram no mums. Tāpat kā gan es, gan jūs, arī politiķis var izvēlēties, kādā virzienā savu resursu izmantot, – vai nu pilnībā nodoties vienam, vai uz pusi vienā virzienā, pusi – otrā. Vai nu stiprinot fundamentu, vai pievienojot virsvērtības. Ministri savu valdīšanas resursu tērē, nevis attīstot ražošanu, bet domājot, kā atvilināt atpakaļ bezdarbnieku armiju, kam pēc tam būs jāmaksā bezdarbnieka pabalsts.
Kā uzņēmējs, kurš padsmit gadus darbojas ražošanā, atzīstu, ka dialogs ar valdību praktiski nenotiek. Ja agrāk par ierosinājumu pateica nē vai “padomāsim”, tad tas to arī nozīmēja. Tagad vienmēr atbild “jā, jā, jā” un pieklājīgi smaida pretī, bet līdz reālai apspriešanai nenonākam.
Pats esmu jau divreiz dzirdējis no policista: “Nepatīk šie likumi – brauciet uz citurieni!” Vai tā nav zīme, ka tā domā arī varas gaiteņos? Ar tādu mājās nevienu aizbraukušo neatdabūs.
– Kāda ir jūsu personīgā laimes formula?
– Tā laika gaitā mainās. Katrus divus trīs gadus rodas jaunas sajūtas, jauna izpratne. Palieku viedāks. Nesaku “gudrs” tāpēc, ka tas tikai uz prātu attiecas. Domāju, dzīvesgudrību. Lasu un vērtēju jaunus atklājumus. Vide, kurā dzīvojam, ir reliģijas pārņemta. Mēģinu saprast, kas aiz tās. Tas ir pieredzes ceļš. Traģikas vispār nav.
– Kur slēpjas laime?
– Individuālās brīvības ceļā. Garīgā atbrīvošanās un patiesās būtības atrašanā. Arī Latvijas valsti dibināja cilvēku grupa, kam bija svarīga neatkarība un pašnoteikšanās. Virsvērtības svarīgākas par ikdienu. Viņi bija ceļā uz brīvību. Valsts neatkarība tāpēc nav galējs panākums, bet gan tikai iespēja gūt individuālo brīvību. Tas ir ceļa sākums, nevis pabeigts sasniegums, kas būtu tikai jāsvin un jāsvin!
