Māris Zanders: Roku mazgāšana un garīgā higiēna 2
Nepateikšu neko jaunu, izvirzot pieņēmumu, ka, dienām ritot, sabiedrības locekļu emocionālais stāvoklis kļūst varbūt ne mazāk nozīmīgs par to, cik rūpīgi mēs mazgājam rokas un ievērojam valsts noteiktos ierobežojumus. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka ir atraduši līdzekļus pret paaugstinātu stresu – piemēram, mazāk lasīt “ziņas par koronavīrusu”.
Negrasos apstrīdēt individuālo garīgās veselības saglabāšanas līdzekļu efektivitāti, tomēr, manuprāt, pareizāk būtu nemānīt sevi un aukstasinīgi pieņemt to, ka problēmas ar šo mūsu veselības sadaļu būs.
Pirmkārt, par to nav jākaunas, jo visa vēsture liecina, ka cilvēku ilgstoša atrašanās paaugstināta stresa situācijās mūsu emocionālo stāvokli ietekmē. Sajūta, ka “jumts brauc”, ir nevis konkrētā indivīda vājuma pazīme, bet cilvēkiem “kā sugai” raksturīga.
Otrkārt, ja šobrīd par informatīvās telpas varoņiem (saku to bez ironijas) kļuvuši epidemiologi un viņiem profesionāli radniecīgi speciālisti, tad, iespējams, līdzīga funkcija būs jāuzņemas, teiksim, endokrinologiem un neirobiologiem.
Mēģināšu paskaidrot, paturot prātā, ka vēlme satraucošo, biedējošo racionāli izskaidrot, lai “nepsihotu”, var būt noteikts domāšanas veids, kas neder visiem.
Pieņemsim, ka cilvēkam parādās vai pastiprinās stāvokļi, ko viņš pats saprot kā “panikas lēkmes”, “depresiju” vai vēl citādi (pēdiņas lietotas tāpēc, ka vairākums no mums psiholoģijas un psihiatrijas jēdzienus lieto no profesionāļu viedokļa neprecīzi, bet tas šajā kontekstā nav svarīgi).
Tātad, manuprāt, ir labāk, ka nevis indivīds paliek ar savu sajūtu, ka viņš “lēnām jūk prātā”, bet ka viņam ir informatīvajā telpā pieejams speciālista viedoklis par to, kā viņa noskaņojumu var ietekmēt hormoni. Man ir aizdomas, ka ļoti daudziem hormonu jēdziens galvenokārt saistās ar “seksu”, bet ikviens labs endokrinologs spēs izstāstīt par hormonu saistību ar imūnsistēmu, miegu, noskaņojuma maiņām utt.
Iespējams, es te “iebraukšu otrā grāvī”, bet man šķiet, ka labāk par “nervu sabrukuma” sajūtu ir iepazīties ar izklāstu par to, ka vispār ir tādas molekulas interleikīni, ka interleikīns IL-1 ne tikai nodod, teiksim tā, trauksmes signālu T šūnām, bet ietekmē arī smadzenes, precīzāk, hipotalāmu. Šī smadzeņu daļa tiek rezultātā stimulēta izdalīt īpašas vielas, piemēram, kortikotropīnu (precīzāk, KLH), kas savukārt…
Nu, jūs sapratāt. Īsi sakot, ja cilvēkam liekas, ka viņam vai kādam citam pandēmijas ietekmē “brauc jumts”, ka viņš nespēj “savākties”, manuprāt, ir labi, ja speciālists var paskaidrot, ka notiekošajam ir racionāls izskaidrojums cilvēka bioloģijas aspektā.
Turklāt tas, iespējams, palīdz ne tikai pašam satrauktajam vai nomāktajam. Ja mēs šajos pandēmijas apstākļos korekti saprotam cita cilvēka uzvedību ietekmējošos faktorus, mēs viņu nesauksim par “psihopātu” vai “idiotu”, kurš vai nu jāpārliecina par viņa kļūdīšanos, vai vismaz dūšīgi jānorāj.
Ja man kognitīvais psihologs izskaidro cilvēka apkārtējās pasaules uztveres īpatnības, nevis moralizēšanas vai vispārīgu ieteikumu formā, bet minot ilustrējošus eksperimentus, pētījumus, tad es, iespējams, nebojāšu sev lieki veselību žanrā “nu, kā cilvēks var būt tik stulbs?!”. Īsi sakot, arī citu zinātnes nozaru pārstāvji, laipni aicināti informatīvajā telpā!
Protams, arī mums pašiem jāpadomā, kā mūsu vēstījumu var uztvert citi. Piemēram, ļaudīm, kuri sociālajos tīklos demonstrē, kā viņi “tiek pāri šim laikam” viņu plašajos nekustamajos īpašumos, der paturēt prātā, kādu reakciju šis “pozitīvisms” var izraisīt cilvēkiem, kuriem nav iespēju šādai samērā komfortablai pašizolācijai.
Dalīties ar ēdienu receptēm ir jauki, bet neaizmirsīsim, ka ir cilvēki, kuriem ir cits finansiālais stāvoklis un prognozes par to. Iecerētais psiholoģiskais uzmundrinājums (“dzīve turpinās!”) var panākt pretējo. Tas nav pārmetums – mēs visi vēl mācāmies, kā uzvesties. Ne tikai uz ielas, bet arī savstarpējā saziņā. Es piedāvāju nevis pašcenzūru, bet nesteidzīgāku iecerētās vēsts apdomāšanu.
