Amerikas miljardierim jau sestā sirds 0
Pērn parādījās ziņa, ka amerikāņu miljardierim Deividam Rokfelleram 99 gadu vecumā jau sesto reizi veiksmīgi transplantēta sirds. Pirmo reizi ar sirds pārstādīšanu vīrietim nācās saskarties 1976. gadā pēc autokatastrofas. „Katru reizi, kad iegūstu jaunu sirdi, jūtu, ka it kā dzīvības elpa iziet cauri manam ķermenim. Es jūtos pilns enerģijas un dzīvīguma,” teica Rokfellers. Uz jautājumu par viņa ilgdzīvošanas noslēpumu, slavenais miljardieris žurnālistiem atbildēja: “Cilvēki man šo jautājumu uzdod bieži, un es vienmēr atbildu vienu un to pašu: tā ir mīlestība pret dzīvi. Ilgdzīvošanas noslēpums ir dzīvot vienkāršu dzīvi, spēlēties ar bērniem, baudīt lietas, kuras tev ir un pavadīt laiku ar labiem, uzticamiem draugiem. Esmu dzīvē nopelnījis daudz naudas, bet lielāko daļu no tās esmu atdevis citiem. Nav jēgas iegūt, ja nevar dalīties.” Miljardieris pajokoja, ka viņam ir mērķis dzīvot līdz 200 gadiem.
Ja būs nepieciešams, spēs arī mūsu mediķi
Vai arī Latvijā pacientam nepieciešamības gadījumā pastāv iespēja veikt sirds transplantāciju atkārtoti? Šai sakarā profesors Romāns Lācis atbild: “Jā, var rasties tāds stāvoklis. Transplantējot jebkuru orgānu, gadās, ka kaut kādu iemeslu dēļ tas nedarbojas, kā vajadzētu, vai parādās imunoloģisks konflikts. Arī Latvijā ir bijusi situācija, ka vienam pacientam notika atgrūšanas reakcija, bet akūta retransplantācija tomēr nesekoja.
Runājot par jebkuru orgānu, kur vajadzīga atkārtota transplantācija, tā ir ārkārtīgi nopietna situācija, jo atkal jāatrod donors. Tā teikt, atkal no kaut kurienes jādabū šis aizstājējs. Sirds ir svēta lieta. Un tas ir tikai apsveicami, ja kāds pēc nāves novēl savus orgānus cita cilvēka glābšanai.”
No mediķu puses nav atsaucības
“Vēl mūsu valstī tiek transplantēti kaulu fragmenti, radzenes, bet tas praktiski arī viss,” akcentē ārsts Jānis Jušinskis. „Perspektīvā jādomā par aknu, aizkuņģa dziedzera un pat plaušu transplantāciju. Ja mūsu kaimiņzemē Igaunijā, kur ir teju uz pusi mazāk iedzīvotāju nekā Latvijā, ārsti to dara, tad kāpēc arī mūsu mediķi to nevarētu! Kāpēc mums jāsūta pacienti uz citām valstīm un jāatstāj sava nauda tur, ja to varētu paveikt arī pašu mājās! Vienīgi šādi speciālisti ir jādabū un jāpanāk, lai viņi būtu ieinteresēti strādāt, pretējā gadījumā viss tā arī paliks uz vietas.”
Dakteris Jušinskis pieskaras arī problēmas būtībai: “Transplantācija ir valsts programma – tā nav privātā medicīna, kurā ārsti labprāt strādā. Jo šobrīd medicīnā reāli var nopelnīt tikai privātajā struktūrā. Kurš gribēs piecas sešas stundas operēt un par to saņemt mazu naudu! It īpaši, ja tādu transplantāciju skaits nav nez kāds lielais, un tad sanāk, ka šo misiju būtu jākombinē vēl ar ko citu. Par situāciju visi zina, bet risinājuma vismaz pagaidām nav.”
