“Vakariņas ar Elvisu” Dailes teātrī noteikti ir Vitas Vārpiņas izrāde 1
Kopš “Spilvencilvēka”, “Amadeja” un “Vējiem līdzi” laikiem augstu novērtētais režisors Jans Villems van den Boss Dailes teātrī ķēries klāt komēdijai un sarunās pirms pirmizrādes (to atreferējumu var izlasīt teātra mājas lapā) stāsta, cik grūti ir atrast mūsdienīgu komēdiju, par kuru smietos vietējā publika – labs joks bieži vien izrādās neeksportējams kultūras vai politiskā konteksta dēļ. Nu jā, arī tabu tēmas katrā sabiedrībā atšķiras. Lī Hola lugas sižets ir diezgan traks – darbība notiek namā, kurā māte un meita guļ ar vienu un to pašu vīrieti, kamēr pēc autoavārijas paralizētais Tēvs “dārzeņa” statusā iebīdīts kaut kur dziļāk telpās. Kā izturēties pret jociņiem par erekciju kā ratiņkrēslā guloša kropļa vienīgo reakciju uz pasauli? Pret ģimeni zaudējušas četrpadsmitgadnieces traģēdiju, kas tiek izdzīvota reizē ar hormonu vētrās plaukstošo seksualitāti? Pieņemu, ka mēs, Dailes teātra publika, šai izrādē smējāmies nepareizās vietās. Bet tomēr smējāmies.
Uz skatuves eksponētajā mājā izvietotas videokameras, kas ik pa brīdim aptur komēdijas sakāpināto darbību, ilgi tuvplānā rādot kādu seju vai norisi. Piemēram, virtuvē. Jo virtuvē ir ar ēdienu gatavošanu apsēstā pusaudze Džila, kamēr viņas māte sirgst ar anoreksiju: viņa izvemj visu, ko ieēd, pirmām kārtām jau meitas izcilās receptes, kurās Džila sakapā, pārmīca, iesautē apkārtējo pasauli, ar kuru citādi tā īsti nespēj tikt galā. Lugā ir garas tirādes par pareizās garšas meklējumiem, un laikam publikā mēs smejamies tieši par to nesaderību – notikumu brutalitāte, banalitāte, neatbilstība jebkādām morāles normām un vienlaikus tā neiespējamā, nesasniedzamā garša kā bezgaltīras ilgas, šķīstas miesīgas alkas nejēdzīgi un netaisni iekārtotā pasaulē. Jo Mamma (Vita Vārpiņa) grib sava vīra garšu, un situāciju nejēdzīgāku padara tas, ka tā viņai ir nesasniedzama tagad, kad vīrs guļ ratiņkrēslā, un vēl neaizsniedzamāka bija arī pirms liktenīgās avārijas, kad viņš uzstājās kā Elvisa Preslija atdarinātājs un rokenrola karaļa pašapziņā mēdza uz sievas miesas atstāt pa rētai un zilumam.
Režisora uzdrošināšanās ir Dailes teātra lielo skatuvi aizpildīt ar lugu, kuras lomu sarakstā darbojas vien četri personāži. Lizas Kukas veiksmīgajā scenogrāfijā – no visām pusēm atvērtā mājā, kas griežas uz riņķi – viņi pārvietojas, kā pavedienu vilkdami līdzi viens otra likteni. Šādu savstarpēju spriedzi aktierspēlē ir ļoti sarežģīti īstenot, ikviens no viņiem ir pelnījis uzslavu, taču šī noteikti ir Vitas Vārpiņas izrāde. Jans Villems van den Boss, raksturojot Vitu Vārpiņu, saka, ka ir maz aktrišu, kas spēj nospēlēt māti. Šai izrādē Vita Vārpiņa vēlreiz par to pārliecina – viņas mātišķums nav perētājvistas bužināšanās, bet izpaužas tādā kā pasaules veseluma izpratnē, viedumā. Manā skatījumā šo savstarpējo spriegojumu neiztur Ievas Segliņas Džila. Pusaudži ir tik interesanti! Viņos mijas pārjūtība ar eksaltāciju, Ieva Segliņa šo toņu gammu pamatīgi ierobežo, turoties starp bērnišķīgu aizvainojumu un uzmanības pieprasīšanu. Arturam Skrastiņam ir brīnišķīga loma – būt “dārzenim”, taču augstu klasi viņš nodemonstrē, bez ieskrējiena ielecot Elvisa Preslija lieliskumā. Tik sarežģītam tēlam iepretim Gints Andžāns ir labs savā dabiskumā, jo tieši viņa Cēzars kā fiziski aktīvais, iekārojamais vīrietis izrādās tas “dārzenis”, proti, “nekāds” cilvēks, ar kuru tikai spēlējas, attiecības kārtojot, visi namā dzīvojošie.
Bet nu nāk izrādes satriecošākais atradums, un tie ir tik nožēlojamas sadzīves māktajā namā klātesošie eņģeļi – programmiņā pieteikti kā “Elvisa zaķi”, kurus spēlē Dailes teātra dažādu paaudžu aktrises. Horeogrāfijas (Inga Raudinga) izkārtotas, grima piesegtas – prožektoru gaismā varbūt “eņģeļu” – “zaķu” kordebaleta vecuma starpība nenolasās tik spilgti, taču iztēli tomēr kairina. Atskārtu par plurālo, katram pa savam nelaimīgo indivīdu sabiedrību, kuras traģiku palīdz pārlaist popkultūras iedarbinātie sapņi. Elviss ir karalis – karalis lauztajām sirdīm, pūkainiem lāčukiem un perversiem tipiem, kurš cieš par viņiem visiem un cieš par visiem vairāk. Un jebkurš no mirstīgajiem, tiklīdz viņš vēlas izrauties no savas ierobežotās eksistences un pamēģina mīlēt un ciest kā neviens, ieguļas Elvisa Preslija dziesmu banālajos tekstos – mīla, vīla, mūžam. Bet tikai par rokenrola tiesu jau arī mēs esam cilvēki. Neparasta izrāde, manā skatījumā – izcila.
Iestudējums “Vakariņas ar Elvisu” Dailes teātrī
Režisors: Jans Villems van den Boss, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, scenogrāfe Liza Kuka.
Lomās: Arturs Skrastiņš, Vita Vārpiņa, Ieva Segliņa, Gints Andžāns, Ērika Eglija, Esmeralda Ermale, Akvelīna Līvmane, Lidija Pupure.
Nākamās izrādes: 16., 30., 31. oktobrī.
VĒRTĒJUMS
Režija 5
Scenogrāfija 5
Aktierspēle 5
Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes
Vārds skatītājam
Linda Beināre, uzskaitvede: “Izrādes kopiespaids ļoti mulsinošs – it kā gaidīju komēdiju, bet joki visu laiku tādi ļoti vienkārši un tajā pašā laikā neierasti. Ar interesi gaidīju, kas tad būs vēstījums, kādēļ tā iestudēta. Un fināls mani uzrunāja – varbūt pēkšņi parādījušās cilvēcības dēļ? Vai arī tādēļ, ka līdz tam nesapratu, vai mani cenšas smīdināt vai arī moralizēt, bet beigās bija kaut kas viennozīmīgs. Par scenogrāfiju runājot, man šķita pārāk daudz telpu. No aktieriem vienīgā, kas man likās citāda, nekā ierasts un tāpēc patika, bija Ieva Segliņa. Pats dīvainākais ir tas, ka, izejot no teātra, domāju par dzīvi, attiecībām un pasauli, nevis par to, vai izrāde man patika. Un tieši tas jau galu galā ir teātra uzdevums!”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
