Anda Līce: Rokas nomazgājāt? Politika bez ideālisma būs netīra 0
Tā parasti jautā bērniem, pirms viņi ir sēdušies pie galda. Tas pats jājautā tiem, kas atkārtoti vai arī pirmo reizi iet politikā. Politika bez ideālisma ir un būs netīra. Tā vērojams gan pasaules lielvalstīs, gan tepat Latvijā. Lai pēc iespējas ilgāk no iesaistīšanās politikā atturētu daudzus labas gribas cilvēkus, politiķi ar nemazgātajām rokām, pareizāk būtu teikt, ar netīro sirdsapziņu, paši ir ieinteresēti uzturēt spēkā apgalvojumu par politikas netīrību, proti, ka visi tās sanācijas pūliņi ir veltīgi, ka godīgiem cilvēkiem tur nav ko meklēt un ka tā būs vienmēr. Redzot, ka pārstāvniecības un valdības nāk un iet, bet netaisnība aug augumā, tāpat sāk domāt ar neticības vīrusu inficētie vēlētāji.
Apgalvojums, ka nekas nemainīsies, ir aplams pēc savas būtības, jo pasaule nav statiska, vēsture liecina – gan fiziskajā, gan garīgajā plānā pasaule nemitīgi mainās. Tā ir kā milzu katls, kurā notiekošie procesi ir atkarīgi no tā, ko tajā liek iekšā un ar kādu malku kurina. Jautājums ir, vai mēs ar savu piedalīšanos vai atturēšanos, kas īstenībā arī ir piedalīšanās, kādus procesus sekmējam vai kavējam. Mūsdienu cilvēku uztvere un attieksme gadsimta laikā neko daudz nav mainījusies, arī 1918. gadā ļaužu vairākums, jādomā, bija šaubu, neziņas, malā stāvēšanas mākts. Neatkarīga Latvija bija sapnis, par kura īstenošanu jāpateicas sabiedrības mazākumam – ideālistu saujiņai, kuri ar savu drosmi un krietnumu tautu spēja iekustināt un aizraut. Tolaik cilvēku lielumu mērīja nevis ar reitingiem, bet ar viņu darbiem. Šodien reitingi kalpo manipulācijām.
Pirms simt gadiem vēsturiskās situācijas nopietnību daudzi visdrīzāk neapzinājās, un to var saprast – viņi vēl nebija elpojuši brīvības gaisu. Vai mēs, kuri to elpojam jau gadsimta ceturksni, apzināmies, cik mūsdienu pasaulē šis ieguvums ir apdraudēts? Divdesmit pirmajā gadsimtā blakus izciliem prātiem ir satriecoši daudz vēstures analfabētu, kuriem šķiet, ka brīvība ir pašsaprotama lieta un dabūjama par brīvu. Bet, kā tautā saka, par brīvu ir tikai siers peļu slazdā.
No mums, ierindas pilsoņiem, netiek prasīti kādi īpaši varoņdarbi, vienreiz četros gados mums jāpiedalās izšķirošu politisko lēmumu pieņemšanā, izvēlot savu pārstāvniecību. Tas nozīmē domāt ar skaidru galvu, piecelt savu dibenu no krēsla vai dīvāna un doties uz tuvāko vēlēšanu iecirkni. Vēlēšanu starplaikā mēs politikā piedalāmies netieši, godprātīgi vai nolaidīgi veicot savus pienākumus ģimenē un darbā. Un tieši tur tad arī jāsākas sarunai par roku un sirdsapziņas tīrību.
