Rokas – mazgāt, barot, mitrināt, aizsargāt 0
No lasītājas vēstules: “Piekrītu viedoklim, ka par labu veselību visvairāk liecina organisma spēja pašam tikt galā ar kaitīgiem faktoriem. Pēc peldbaseina vai pirts apmeklējuma nevis ziest starp pirkstiem pretsēņu krēmu, bet gan pēc Ziņģītes modes pēdas kārtīgi norīvēt ar raupju dvieli. Tad sēnes, lai cik to būtu apkārt, no kājām turēsies pa gabalu. Simbioze. Tikpat pārliecinoši es tveru atgādinājumus, ka veselības ķīla ir tīras rokas. Mazgāt tās uzreiz pēc pamošanās, pirms ēšanas, pēc tualetes, pirms sēšanās pie darba galda un pēc atgriešanās mājās. Protams, arī pēc katra netīrāka darba, kas ārpus šā uzskaitījuma. Padsmit reižu parastiem cilvēkiem parastās dienās, bet gripas laikā – vēl biežāk. Ārstiem un ēdināšanas darbiniekiem – gandrīz nepārtraukti. Kas tādā gadījumā notiek ar rokām? Vai sīkbūtnes, kam jāpalīdz ādai kļūt par aizsargbarjeru visa sliktā nokļūšanai organismā, vairs spēj pildīt savu pienākumu un veidot simbiozi ar agresīvo vidi? Kopš rītos pavadu uz skolu savu pirmklasnieku, man šis jautājums kļuvis ļoti aktuāls. Vecmāmiņa Dina Spārē.”
Atbild Lija Zandere, pediatre un ārste kosmetoloģe:
“Uz ādas ir ļoti daudz dažādu vīrusu un baktēriju, kas ar mums atrodas līdzāspastāvēšanas – simbiozes – attiecībās. Protams, tiklīdz mazgājam rokas, ādas mikroflora mainās. Turklāt, ja to darām ar antibakteriālajām ziepēm, dabiskā flora, kas ādu daļēji aizsargā, tiek iznīcināta. Kad vārti, caur kuriem uzņemam vajadzīgo no apkārtējās vides un izlaižam laukā to, kas lieks iekšpusē, netiek apsargāti, gan āda kļūst sausa, gan baktērijas sāk uzvesties agresīvāk. Ja darbā rokas vēl visu laiku atrodas mitrumā, tās tiešām var zaudēt spēju turēties pretī nedraudzīgajai florai.
Bet, lai kādi būtu negatīvie aspekti, rokas tik un tā jāmazgā! Par šo nepieciešamību viegli pārliecināties. Pat ja ceļā uz darbu it kā nekam citam netīram nepieskaramies, tikai savas automašīnas stūrei, nevaram vien nobrīnīties, cik tumšs mazgājot kļūst ūdens.
Tas, kas neredzams vibrē gaisā, uz apģērba un grāmatām, turpat vidē vien paliek, nosēžas arī uz rokām. Tas jādabū nost. Tikai jāatceras, ka ikreiz pēc mazgāšanas jālieto aizsargkrēms, kas nodrošina, lai ādas aizsargslānītis visu laiku tiktu atjaunots. Krēmā jābūt daudz mitrinošo komponentu un taukvielu, vislabāk – kvalitatīvas augu eļļas. Pašam jājūt, kas ir vispiemērotākais. Uz visiem vienlīdz attiecas tikai apsvērums, ka vasarā priekšroka jādod mitrinošam krēmam, bet ziemā vai arī tad, ja jāstrādā vēsumā, der treknāks krēms – tieši tāpat kā sejai.
Aukstā un vējainā laikā pēc roku mazgāšanas vismaz pusstundu iet ārā nevajadzētu. Par nepieciešamību lietot krēmu noteikti jāatgādina arī bērnam, Nomazgāji rokas – iezied! Krēma kārbiņai jāatrodas gan virtuvē, gan vannas istabā, gan darba galda atvilktnē un noteikti somiņā. Mazgāšanai ieteicamas parastās, pēc iespējas maigākas ziepes. Tikai tad, ja darbs ļoti netīrs vai jāatrodas vietā, kur iespējama tikšanās ar ļoti aktīviem patogēnajiem mikrobiem, paretam var atļauties kādu antibakteriālo līdzekli. Taču jāņem vērā, ka kopā ar kaitīgajām sīkbūtnēm pagalam būs arī mums vajadzīgā flora.
Uzturoties tikai ierastajā mājas vidē, ziepes var lietot retāk – pietiek rokas paturēt zem ūdens strūklas. Vērts rokas palutināt ar kaut ko dabisku, piemēram, ierīvēt pirkstu galus ar citrona sulu. Skāba vide baktērijām nepatīk, turklāt tā padara rokas mīkstākas, lai gan krēms pēc tam tik un tā vajadzīgs.
Mājās darbojoties ar ķīmiskām vielām, noteikti jāizmanto cimdi, bet rokām jābūt sausām. Ilgāk strādājot, zem gumijas cimdiem der uzvilkt kokvilnas pirkstainīšus.
Neaizmirsīsim izmantot dabas vielas roku vannām! Desmit minūtes paturēt plaukstas siltā mandeļu, olīvu, argāna eļļā vai visparastākajā sālsūdenī, vai kartupeļu, makaronu, rīsu, pārslu novārījumā – tādas procedūras mīkstina un sargā ādu. Antioksidatīva un pretiekaisuma iedarbība tiek pastiprināta, ja šīm vanniņām pievieno kurkumu, tikai jāatceras – tā krāso. Reizi nedēļā vai mazliet retāk ieteicams roku pīlings, izmantojot kafijas biezumus, cukuru, kukurūzas miltus. Šādu produktu putriņu uzklāj, iemasē, patur, noskalo un rokām pēc tam uzziež krēmu.
Roku maskām var izmantot kartupeļu biezputru, mannas un citu graudaugu putru, kotlešu masu. Klasikai pieskaitāmas parafīna vanniņas.
Brīnišķīga izejviela roku maskām ir visi skābpiena produkti – sūkalas, paniņas, jogurts, rūgušpiens, jogurts, krējums. Pēc tam plaukstas celofānā vai cimdiņos, pāri dvielītis.
Ļoti iedarbīgi ir bišu produkti – kausēts vasks, medus, propoliss. Piemēram, pa karotei medus, eļļas, biezpiena, olu dzeltenums, nedaudz propolisa. Šo putriņu uzziež, rokas ievīsta blīvā materiālā, uzsedz dvielīti un desmit minūtes pakaifo.
Visu, ko klājam uz ādas, var papildināt ar veselības augu piedevu – dižzirdzeni, āmuli, kliņģerīti, asinszāli, pelašķi. Vecuma plankumus uz rokām lieliski balina pieneņu sakņu uzlējums vai roku norīvēšana ar gurķa mizu, plaukstu svīšanu mazina kumelīšu un kliņģerīšu tēja vai asinszāle kopā ar ozola mizu.
Katrā mājā vēlams sudrabūdens. Der arī veikalā nopērkamais, bet kāpēc to nepagatavot pašiem, iemetot ūdens traukā kādu sudraba priekšmetu? Sudraba jonu dēļ šis ūdens ir antibakteriāls, atsvaidzina, mazina iekaisuma procesus, vairo dzīvessparu. To der iemalkot, uzliet uz rokām, apslacīt seju. Naktī trauku var novietot virtuvē uz loga, lai tiek arī zvaigžņu enerģija, dienā turēt prom no saules stariem.
Rokas vajag mazgāt, barot, mitrināt un aizsargāt, bet, kā vislabāk, – tas pašu radošuma ziņā. Galvenais visu darīt ar prieku un iedvesmu.”
