Kontrolpunktu medībās 2
“Atšķirībā no orientēšanās, kurā distanci katrs veic individuāli, rogainings ir komandu (2 – 5 cilvēki) sports. Pirms starta, saņemot karti, katrai komandai jāizdomā, cik daudz gribēs skriet vai iet, jāizplāno maršruts – kādus kontrolpunktus un kādā secībā vislabāk apmeklēt. Pēc finiša neatkarīgi no rezultāta ikviens dalībnieks saņems īpašu Rīgas rogaininga medaļu, siltu tēju un zupu,” stāsta Rīgas pavasara rogaininga organizatoru pārstāve Marta Zumberga.
“Visus kontrolpunktus paredzētajā laikā nav iespējams sameklēt, tādēļ komandas panākumu pamatā ir precīza plānošana, kam atvēlēta pusstunda pirms starta. Tā nozīmīga vēl jo vairāk tāpēc, ka kontrolpunktos saņemamo punktu skaits ir atšķirīgs (2 – 6) – jo tālāk no sacensību starta vietas vai grūtāk atrodams punkts, jo lielāka tajā iegūstamā vērtība. Tātad uzvarēt var arī, apmeklējot mazāk, toties vērtīgākus kontrolpunktus.”
Šmaukties praktiski nav iespējams, jo līdz startam kontrolpunktu atrašanās vietas zina tikai organizatori, turklāt katram komandas dalībniekam ir elektroniskais čips, ar kuru, reģistrējoties kontrolpunktos, tiek sūtīts signāls uz komandcentru.
“Rogainings pilsētā ir parocīgs iesācējiem, jo dod zināmu drošības sajūtu. Te var iztikt bez kompasa un GPS, jo teju katram kādreiz ir nācies meklēt kādu iestādi vai paziņu Rīgā. Protams, būs arī kontrolpunkti mežā, bet maršrutu var izplānot bez tiem, lai līdz nākamajām sacensībām 26. novembrī vairotu pārliecību savām spējām,” teic Marta.
No iesācēja līdz čempionam
Pagājušā gada Rīgas rogaininga sezonas kopvērtējumā uzvarēja komanda “Īsāk sakot, būs grūti!”, kuras sastāvā startēja Zigmunds Bībers no Ulbrokas un Andris Ronimoiss no Rīgas.
“Pēc būtības esmu skrējējs, bet ar rogainingu sāku nodarboties pirms nepilniem četriem gadiem, kad dzimtajā Alūksnes pusē piedalījos diennakts sacensībās. No tā brīža skatpunkta raugoties, jāteic godīgi, īsti gatavs tik nopietnam startam nebiju, taču distanci pabeidzu, un šis sporta veids iepatikās,” stāsta Andris.
“Liela nozīme panākumu kaldināšanā ir komandai. Es uzskatu, ka vislabāk startēt tandēmā, kurā abi partneri ir spēkos līdzīgi, jo komanda ir tik spēcīga, cik tās vājākais dalībnieks. Pēc rogaininga sacensību nolikuma visiem komandas pārstāvjiem atrastajā kontrolpunktā jāpiereģistrējas minūtes laikā. Tas nozīmē zaudēt ieskaites laiku, ja jāgaida kāds atpalicējs. Šajā ziņā par Zigmundu varu neuztraukties, jo viņa pamatnodarbošanās ir tieši rogainings.”
Andris atzīst, ka rogainings ir vieglāka nodarbe nekā orientēšanās, jo kartes mērogs ir liels, ļoti sīkus punktus tur atzīmēt nevar, tādēļ kontrolpunkti atrodas pamanāmākās vietās, piemēram, paugura vidū. “Protams, kaut kādām orientēšanās prasmēm tomēr jābūt – jāsaprot virziens, kurp doties, jājūt attālums un jāprot lasīt karti, lai zinātu, kur attēlots ceļš, izcirtums, kalns, ieleja, purvs. Iesācējiem, meklējot pilsētā kontrolpunktus savam priekam, varbūt pietiks zināt virzienu, jo kartē ielu nosaukumu nav. Ja svarīgs rezultāts, vērtīgi prast noteikt azimutu, lai uz mērķi neskrietu tikai pa ceļiem, bet varētu izvēlēties taisnākas takas.”
Piekļuve kontrolpunktiem dažkārt ir apgrūtināta. Spilgtākais iespaids par pērnrudens rogainingu Andrim palicis no rāpšanās pāri četrus metrus platam grāvim pa slapju koku. “Tā sajūta nebija pārāk laba, jo ļoti negribējās iegāzties aukstajā ūdenī, bet rogainingā jārēķinās, ka gaidāmi interesanti piedzīvojumi. Nakts sacensībās nav patīkami sajust meža zvēru klātbūtni vai staigāt pa purvu, kur zeme līgojas zem kājām, taču tas pieder pie lietas, jo rogainings bieži liek cilvēkiem iziet no savas komforta zonas. Man ir nācies līdz kontrolpunktam līst pat uz vēdera pa slapju purvu, jo esmu tur nonācis no nepareizās puses. Dabiski, ka pirmajā brīdī biju ļoti dusmīgs, bet, kad sacensības galā, šis ekstrēmais piedzīvojums palika neizdzēšamā atmiņā kā balva, ka esmu sevi pārvarējis,” atklāj Andris.
