Rodas sala: miskaste vai paradīze? 3
Es nudien ne mirkli nesūdzētos, ja vasara būtu mūsu vienīgais gadalaiks. Taču šogad tā tiešām mūs nav lutinājusi. Tāpēc neviltoti priecājos, ka jūnija sākumā man bija iespēja baudīt saules pielietās pludmales un tirkīzzilos ūdeņus daudzveidīgajā Grieķijai piederošajā Rodas salā – kaut vai nedēļu.
Mazās salas lielā burvība
Rodas sala atrodas rokas stiepiena attālumā no Turcijas – lidmašīnai nolaižoties, skatam pavērās Turcijas kalni, kas lepni slejas pretējā krastā. Mazo Rodu gada laikā apmeklē aptuveni 12 miljoni tūristu, tāpēc biju izbrīnīta par pavisam necilo lidostu – nemodernas, novecojušas tehnoloģijas, piemēram, lai nodotu bagāžu, sākumā ir jāpiereģistrējas, jāpaņem biļetes, jānosver somas un tad jādodas uz pavisam citu vietu, lai bagāžu nodotu prombraukšanai.
Mūsu ceļš veda uz vienu no salas populārākajiem rajoniem Kaliteu, kur atradās izvēlētā viesnīca. Kalitea ir vien 10 minūšu brauciena attālumā no Rodas pilsētas – tā ir viena no lielākajām salas pilsētām un tajā ātri var noķert grieķisku sajūtu – mazie veikaliņi, kuros čalo sabiedriskās grieķu dāmas, romantiskās kafejnīcas ieliņu malās, ēzelīši, kas pacietīgi gaida, kad varēs pa kalnaino pilsētu uz augšu kleberēt ar kādu priecīgu bērneli uz muguras, pati vecpilsēta, cietokšņa sienu ieskauta, un kā jau mūsdienās blakus visam vēsturiskajam izvietoti moderni veikali, pa kuriem klīst tūristi, apkrāvušies ar iepirkumu maisiņiem.
Gar Vidusjūras krastu Rodas pilsētā tirgotāji dedzīgi centās pievilināt potenciālos klientus, kuri būtu gatavi izbraukt ar kādu kuģīti – vai tas būtu neliels Vidusjūras kruīzs pa tirkīzzilajām pludmalēm vai zivju vērošana jūras dzelmē, vai arī vienkārši nesteidzīgs brauciens pa mierīgo līci. Mēs izvēlējāmies zelta vidusceļu starp niršanu un garu pārbraucienu – kuģītis ar stikla apakšu, kas dod iespēju vērot zivtiņas, pašam neizmirkstot. Šāds izbrauciens maksā 10 eiro vienam cilvēkam vai 15 eiro diviem un ilgst tieši 45 minūtes.
Vecpilsētu ieskauj cietoksnis ar augstām sienām, kuru ēnā kaut nedaudz var paslēpties no karstās dienvidu saules. Gar cietokšņa ārsienu veļas violeti puķu mākoņi, bet iekšpusē čum un mudž no tirgotājiem, viesmīļiem un pārkarsušiem tūristiem. Ja kļūst par karstu – tā nav pati romantiskākā vieta, bet ceļa malā iekārtota pludmale, kur bezrūpīgi plunčājas grieķu bērni. Kafejnīcu viesmīļi velk aiz rokas, steidz pakaļ un uzdod neskaitāmi daudz jautājumu, lai tikai izsalkušais tūrists iegrieztos tieši viņa kafejnīcā. Taču daudzus tas atbaida – karstasinīgie grieķi ir hiperaktīvi un komunikabli. Cita aina, tiešām jābrīnās, paveras vietējās bodītēs – lai gan pasaulslaveno firmu pakaļdarinājumu netrūkst arī šeit, tomēr jāuzslavē tirgotāji – stāv klusu un kautrīgi smaida, kad tūrists nolemj iegādāties kādu nieciņu, ko aizvest uz mājām. Pilnīgs pretstats Turcijas tirdziņiem, kur katras bodītes pārdevējs uzbāžas ar tekstu: “Mans draugs, došu tev labāko cenu, nāc tik iekšā!”
Garšīgā daudzveidība
Dodoties ceļojumā, vienmēr degu nepacietībā uzzināt, kā līdz šim nepazīstamā vieta lutinās mani gastronomiski. Man patīk eksperimentēt, un vislabāk, ja kopā tiek salikts kaut kas neiedomājams – un Grieķijas ēdienu meistari, manuprāt, spēj apmierināt visas vēlmes.
Paliekot viesnīcā, nevis apartamentos, ir viens liels pluss – kārtīgas brokastis, un mūsu gadījumā – vēl kārtīgākas vakariņas. Kad esi izvēlējies vietu, kur baudīt ēdienu, tev pasniedz ēdienkarti ar trīs variantiem – zivju ēdiens, gaļas ēdiens vai veģetārais ēdiens – padomāts ir par katru gaumi. Kad izvēlies pamatēdienu, ir iespēja pamieloties pie dāsna zviedru galda. Piekrāvu pilnu šķīvi ar mazām, melnām bļodiņām, caurspīdīgām burciņām, kuru saturā apvienotas sastāvdaļas, ko ikdienā es neiedomātos apvienot. Piemēram, kūpināts zivs gabaliņš ar pusīti fortunellas citrona, kuru var ēst ar visu miziņu. Saldajā ēdienā – tādā pašā mazā melnā trauciņā iebērts sasmalcināts cepumiņš, pa virsu krēms, banāni vai citi augļi, un rodas sajūta, ka tiek apēsts pavisam mazs kūkas gabaliņš, tikai citā izskatā un konsistencē, kas nerada smaguma sajūtu, tāpēc nekaunīgi var doties atkārtoti uzpildīt šķīvi.
Tāpat visās Rodas salas pilsētās atrodamas mazītiņas āra kafejnīcas, kurām pāri slīgst milzīgu koku zari, veidojot romantisku ēnu. Salā iespējams nobaudīt visdažādākos ēdienus, arī itāļu un meksikāņu delikateses. Tomēr jāatzīst, ka tie paši vecie labie grieķu salāti bija mans favorītēdiens – milzīga bļoda ar tikpat milzīgu kazas siera gabalu (nesagrieztu), sulīgiem tomātiem un grauzdētu maizi – īsts baudījums, slēpjoties zem saulessarga kādā mazā piejūras ēstuvītē.
Apkārt salai vienā dienā
Rodas sala nevar lepoties ar apjomiem – garumā apmēram 80 kilometri un platumā aptuveni 60 km, tāpēc apbraukt to vienā dienā, ja plānā nav katrā apskates punktā uzkavēties vairākas stundas, ir pilnīgi iespējams, turklāt bez liela pārbaudījuma sajūtas. Pirmo ķeksīti ievilkām pie Tsambikas pludmales un klostera, kas ir viena no slavenākajām un visvairāk apmeklētajām vietām Rodas salā. Līdz klosterim bija jākāpj 300 mokošu pakāpienu 30 grādu karstumā, bet skats, kuru ieraudzījām kalna virsotnē, bija katra soļa vērts. Kalni un jūra – starp pelēkajiem kalniem iegūlušies zilizaļi ūdeņi, kurus vērojām no 300 metru augstuma. Šai vietai ir ļoti īpaša atmosfēra – turp dodas pāri, kuriem ir grūtības tikt pie bērniņa. Pārim tiek dotas norādes, ir jālūdzas, jāuzsien lentīte, un stāsta, ka tik tiešām daudzas sievietes, kuras apmeklē klosteri un lūdzas, paliek stāvoklī. Kad gatavojos ceļojumam, draudzene man stāstīja par šo vietu, viņa teica, ka zina sievieti, kura izmisumā devās tieši uz Tsambiku, jo bija zudušas visas cerības tikt pie bērniņa, un vēlāk ārsts norādīja, ka tieši tajā naktī, kad sieviete bija uzsējusi zilu lentīti Tsambikas klosterī, pieteicās viņas dēliņš. Ja piedzimst meitiņa, tā jānosauc par Tsambiku, bet, ja piedzimst dēliņš, vārdiņam jābūt Tsambikos un vēlāk jāatgriežas svētajā vietā, lai pateiktos.
Tālāk ceļš mūs veda 25 kilometrus uz dienvidiem, uz Lindosas pilsētu, kurā atrodas viena no retajām smilšainajām pludmalēm visā Rodas salā. Tuvojoties izkāpām no mašīnas, lai iemūžinātu pilsētu no attāluma – baltu māju kalns, balta smilšu pludmale un sapņaini zilais ūdens – skaistāk, nekā tik tikko iegādātajā pastkartītē. Kaut kas nedaudz līdzīgs Grieķijas dārgākajai salai un populārākajam tūristu mērķim – Santorini. Tuvumā ne mazāk iespaidīgi – cilvēki kā skudriņas apņēmīgi rāpjas pa kāpnēm, lai apskatītu slaveno Lindosas cietoksni, no kura paveras brīnišķīgs skats pār Vidusjūru. Zem vēsturiskā cietokšņa atrodas modernā Lindosas pilsēta ar suvenīru bodītēm, ēzeļiem, kuri turpat uz vietas tiek mazgāti, kā arī tūristu iemīļotais dzidrais Lindosas līcis. Tajā tūlīt metāmies peldēt, jo karstums ir teju neizturams.
Kad Lindosa izzināta, jāmēro vēl 60 kilometri uz dienvidu pusi līdz salas vējainākajai vietai, kaitbordistu paradīzei – Prasonisi ragam jeb vietai, kur satiekas abas jūras – Vidusjūra un Egejas jūra. Pa vidu abām izkārtojusies šaura smilšu strēle, kas vasarā atdala divas bangojošās stihijas, taču ziemā Prasonisi kļūst par atsevišķu salu, jo strēle kļūst arvien šaurāka un šaurāka, līdz applūst pavisam. Prasonisi dabas parks ir apdraudēts – kādreiz bija ļauts pa smilšu strēli braukt ar mašīnām un rolleriem, līdz ar to smiltis vietām pārāk sablietētas. Aizliegums braukt ar mašīnām pa Prasonisi ragu ir nedaudz uzlabojis smilšu stāvokli, bet neatgriezeniski postījumi jau nodarīti – retais un aizsargājamais Kareta Kareta bruņurupucis kādreiz noteiktā vietā šajā pludmalē slēpa savas olas, taču vairs tā nenotiek.
Zaļie vīna ceļi
Mums sejas atplauka platā smaidā, kad novirzījāmies no kartē sākotnēji iezīmētā maršruta un devāmies pa ceļu, kas veda augstu kalnā – beidzot zaļa krāsa! Ausis krita ciet un rokas pašas metās aiztaisīt izbiedētās acis, kad braucām pa celiņu, uz kura divām mašīnām izmainīties būtu visai pagrūti, un tomēr skats ir ko vērts – koši zaļi meži apskauj augstos kalnus. Izbraucām arī garo “Vīna ceļu” – ik uz stūra vīna darītavas, vīna veikaliņi un gaiši zaļi vīnogu lauki, pilnīga pasaka vīna pazinējiem un baudītājiem.
Pa ceļam ieraudzījām uzrakstu “Butterfly Valley” jeb “Taureņu ieleja”, kuru, gatavojoties ceļojumam, bijām palaiduši garām, jo šī ieleja nebija atzīmēta populārāko apskates objektu sarakstā. Uz šo zaļo ieleju katru gadu mitrās sezonas izskaņā, kas Rodas salā ir maija beigas, atlido tūkstošiem taureņu. Lieliska vieta, lai atpūstos no saules, staigājot pa ēnaino mežu, kuram cauri vijas sīka upīte un daži necili, bet pievilcīgi ūdenskritumi. Taureņi maskējas, piegulstot koku stumbriem, taču, kārtīgi sasprindzinot redzi, tos var saskatīt.
Apceļojot salu, sajutām arī Grieķijas krīzes sekas – pilsētās un sakoptajos viesnīcu rajonos, protams, tas nav uzkrītoši, bet, braucot pa ceļiem, kuri parasti nav iekļauti tūristu ceļvežos, var redzēt milzīgas, nepabeigtas un pamestas viesnīcas, kurām bija potenciāls kļūt par populāriem kūrortiem, aizaugušus varenu villu pagalmus, kuros gadiem ilgi baseini stāv izžuvuši un netīrīti. Teju pie katras diženās villas ir zīme “Pārdod”. Varbūt tieši tādēļ tūristu atsauksmes par Rodas salu ļoti atšķiras – vieni saka – pilnīga miskaste, citi – paradīze. Vidusceļa nav.
Baudījums dvēselei
Mēs, par laimi, bijām trāpījuši paradīzē, un skati ar graustiem ceļmalās to nespēja ietekmēt. Naksnīgās pastaigas pludmalē un pa klinšainajām takām, no kurām paveras pasakains skats uz milzu izgaismotajām viesnīcām, un brokastis devītā stāva augstumā virs zilās Vidusjūras. Starp citu, Rodas sala ir vienīgā no Grieķijai piederošajām saliņām, kurā piedāvā izbraukt ar buru laiviņām, jo jūrā ap Rodu ir vismierīgākie ūdeņi – neviena vilnīša. Savukārt Egejas jūras pludmalēm dots nosaukums “Vējainās pludmales” – viļņi bango pat vismierīgākajās dienās.
Rodas sala noteikti liks vilties tiem, kuri ieradušies, lai iztrakotos un izballētos – nekur nemanījām dejas līdz rīta gaismai skaļas mūzikas pavadījumā. Mūsu vakara izklaide bija kvalitatīva dzīvā mūzika pludmales bārā un garšīgs grieķu vīns uz terases, bet kas gan var būt labāks par mierīgu atpūtu ģimenes lokā vai kopā ar mīļoto cilvēku?
Rodas sala ir “pa ceļam” dažāda biezuma maciņiem – skaistas, sakoptas un tīras viesnīcas nav nekas neparasts pat tad, ja tās nav novērtētas ar četrām vai vairāk zvaigznēm. Roda ir maza, intīma saliņa ar savu stāstu. Tieši Rodā mēs aizsākām jaunu tradīciju – esam nolēmuši arī turpmāk katrā ceļojumā no ielu gleznotājiem iegādāties vienu glezniņu, kas uz kamīna malas mūžīgi atgādinās par laimīgajiem dzīves mirkļiem, kad acis pašas veras vaļā līdz ar pirmajiem saules stariem, jo nespēj sagaidīt, ko nesīs šī diena. Ik pa laikam ir jāpabaro sava izsalkusī dvēsele. Mīliet sevi un viens otru!
Uzziņa:
• Ja uz Rodas salu dodas ar tūroperatora palīdzību un ceļojuma ilgums ir 7 dienas, izmaksas ir no 350 EUR vienam cilvēkam.
• Vislabāk īrēt kvadraciklus vai motorollerus, lai apskatītu vietas, pie kurām ar mašīnu piebraukt nav iespējams.
• Labākais laiks, kad atpūsties Rodas salā – jūnija sākums un septembris, jo tad sala nav pārpildīta, ir silti, var sauļoties un peldēt, bet nav neizturams karstums.
• Iesaku apmesties Vidusjūras krastā, jo Egejas jūras krasts ir ļoti vējains.
• Ja ir vēlme pēc smilšainas pludmales, iesaku izvēlēties viesnīcu Lindosas apkārtnē.
• Ceļazīmes uz dažādām ekskursijām, tajā skaitā kuģīšu izbraucieniem, iesaku iegādāties no ielu tirgotājiem, nevis uzticēties dārgajiem tūrfirmu piedāvājumiem – noteikti sanāks ietaupīt.
• Pirms izvēlēties viesnīcu, iesaku apskatīt atsauksmes lapā tripadvisor.com
