«Robina Huda» utopija Andalūzijas sirdī 0
Laikā, kad Spāniju nomāc ekonomiskā krīze, Andalūzijas ciematā Marinaledā bezdarba līmenis ir nulle, dzīvokļu īre maksā 15 eiro mēnesī un nepastāv policija, bet ciemata mērs Huans Manuels Sančess Gordillo ir kļuvis pazīstams arī ārpus Spānijas ar to, ka aplaupījis lielveikalus, lai izdalītu pārtikas preces trūcīgajiem.
Mērs un ”Robins Huds”
Sančess Gordillo ir ļoti neparasts Spānijas valdošās politiskās klases pārstāvis. Viņš jau daudzus gadus vada lauksaimnieku arodbiedrību, kas ir iekļāvusies Andalūzijas Strādājošo arodbiedrībā (ASA), paliekot par vienu no ASA vadošajiem grupējumiem. ASA ir organizācija, kur Andalūzijas anarhisma tradīcijas saplūst ar pacifistiskām un ekoloģiskām idejām. 70 gadus vecais Gordillo visu mūžu ir iesaistījies cīņā par strādājošo tiesībām un dzīves apstākļu uzlabošanu. Pirms mēneša, protestējot pret valdības īstenotajiem taupības pasākumiem valstī, Gordillo ar saviem līdzgaitniekiem no ASA aplaupīja vairākus lielveikalus, lai iegūtās preces izdalītu nabadzīgākajiem iedzīvotājiem.
Taču Gordillo, kas plašsaziņas līdzekļos tiek dēvēts par vietējo Robinu Hudu, vienlaikus pārstāv arī vietējo varu – viņš ir Andalūzijas autonomā apgabala parlamenta deputāts un jau kopš pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām Andalūzijā 1979. gadā ir Seviljas provinces ciemata Marinaledas mērs.
Strādāt mazāk, lai strādātu visi
Marinaleda ir maza pašvaldība ar apmēram 3000 iedzīvotāju. Te aptuveni 25 kvadrātkilometru platībā mērs ar saviem līdzdomātājiem ir varējis realizēt dzīvē savu utopiju, kas padara Marinaledu par savdabīgu sociālisma saliņu mūsdienu Spānijas dienvidos. Ciematā nav bezdarba, lielākā daļa iedzīvotāju strādā lauksaimniecības kooperatīvā “Humar-Marinaleda”, ko pēc daudzu gadu cīņas izveidojuši paši lauksaimnieki.
Pagātnē viņi vairākkārt uz ilgāku laiku patvaļīgi ieņēmuši laukus, kas piederējuši kādam aristokrātam, bet ikreiz policija izkliedējusi zemniekus, kuru sauklis bija: “Zeme pieder tiem, kas to apstrādā!” 1992. gadā nepiekāpīgie zemnieki guva virsroku un kopš tā laika ir atzīti par šīs zemes likumīgajiem īpašniekiem.
Marinaledā audzē pupas, artišokus, papriku un olīvas, no kurām iegūst augstvērtīgu olīveļļu. Kooperatīvam pieder arī konservu fabrika, olīveļļas spiestuve, dažas siltumnīcas, dzīvnieku fermas un noliktavas. Paši zemnieki uzrauga visus ražošanas procesus, jo kooperatīva īpašumi pieder visam kolektīvam. Neatkarīgi no amata katrs kooperatīvā strādājošais saņem tādu pašu algu kā pārējie – 47 eiro par katru darba dienu jeb 1128 eiro mēnesī par 35 stundu darba nedēļu. Tas ir gandrīz divreiz vairāk par Spānijā noteikto minimālo algu – 641 eiro mēnesī.
Karstākajā darba sezonā kooperatīvā strādā aptuveni 400 cilvēku, ziemā – ap simtu. Ja kādā periodā darba nepietiek visiem gribētājiem, darba vieta tiek sadalīta uz vairākiem. “Strādāt mazāk, lai strādātu visi,” ir viens no kooperatīva galvenajiem principiem. Bez kooperatīva ciematā ir arī veikali, dažādu pakalpojumu sniedzēji, skolas, sporta klubi. Praktiski visiem ciemata iedzīvotājiem ir līdzīgi ienākumi kā kooperatīvā strādājošajiem. Nodokļi šajā pašvaldībā ir zemākie visā Andalūzijā. Marinaledā nav policijas.
Bet krīze?
Intervijā Spānijas laikrakstam “Publico” Gordillo stāstīja, kā dzīvi Marinaledā ietekmē parādu krīze, kas nomāc Spāniju.
“Kopumā lauksaimniecībā krīzi jūt mazāk. Tie, kuri bija pametuši laukus, lai strādātu celtniecībā, ir atgriezušies, lai meklētu darbu pie mums. Tāpēc mums vajadzēja ne tikai saglabāt līdzšinējās darba vietas un darba apjomu, bet palielināt tos, ņemot vērā, ka bioloģiskajā lauksaimniecībā ir iespējams nodarbināt vairāk strādājošo nekā tradicionālajā,” paskaidroja mērs.
Beidzamajos gadu desmitos Spānijā bija vērojams nekustamo īpašumu bums un dzīvokļu cenas pieauga milzīgā ātrumā. Marinaleda apzināti ir gājusi pretējā virzienā. Te ir iespējams noīrēt 90 kvadrātmetrus plašu dzīvokli ar balkonu par 15 eiro mēnesī. Vienīgais noteikums – iemītniekam jāpiedalās sava mājokļa celtniecībā. Pašvaldībā strādā daži profesionāli celtnieki, kas vada darbus, tā piešķir zemi un materiālus, bet pārējo dara nākamie īrnieki, kuri iepriekš nezina, kurš dzīvoklis kuram no viņiem tiks.
“Kamēr strādā pie māju celtniecības, iedzīvotāji saņem algu 800 eiro mēnesī,” stāsta Huans Žozē Sančo, Marinaledas iedzīvotājs. 21 gada vecumā viņš ir pašvaldības darba grupā, kas izlemj steidzamus jautājumus. “Tā nav izredzēto grupa, bet tikai tautas pārstāvji, kas kopā izlemj, kā sadalīt pienākumus pašvaldības interesēs,” atklāj Sančo. Visus svarīgākos jautājumus izlemj ciemata iedzīvotāju kopsapulce.
Agrāk vairākumam zemnieku bija dažu klašu izglītība. Tagad Marinaledā ir bērnudārzs, sākumskola, pamatskola un licejs. Pusdienas skolā maksā tikai 15 eiro mēnesī. Tomēr, uzskata Sančo, arī tagad skolēni pamet skolu pārāk agri. “Te iedzīvotājiem ir garantēts darbs un dzīvoklis, tāpēc daudzi nesaprot, kāpēc būtu jāstudē. Šis ir viens no punktiem, kas mums jāuzlabo.”
