Guna Zariņa: Mīlestībai nāve nepastāv 0
Vakar Rīgas festivāls Rīgas Sv. Pētera baznīcā piedāvāja unikālu notikumu – mūzikas izrādi, kam dots nosaukums “Naktssardze” un kurā pirmoreiz sastapās Jaunā Rīgas teātra izcilā aktrise Guna Zariņa un spožais Latvijas Radio koris diriģenta Sigvarda Kļavas vadībā. “LA” pirms pirmizrādes sastapās ar tās veidotājiem.
Nedz īsti teātris, nedz koncerts – uzveduma žanrs lai paliekot skatītāja un klausītāja ziņā, saka diriģents Sigvards Kļava. Bet vispirms notikums dzimis kā savas jomas meistaru un radošu ceļu meklētāju pirmā savstarpēja sastapšanās – režisors Vladislavs Nastavševs, Guna Zariņa, Sigvards Kļava un Latvijas Radio koris, kā arī notikuma iniciators, komponists Ēriks Ešenvalds. Stāsta pamatā izraudzīta franču sirreālista Gijoma Apolinēra mazpazīstamā klasika – pagājušā gadsimta sākumā tapusī poēma “Mirušo māja”. Arī tā ir stāsts par sastapšanos, tiesa, gluži sirreālu – te nakts aizsegā dzīvie sastop mirušos, kopā pavada notikumiem bagātu nakti, lai pēcāk šķirtos. Centrā – naktssardzes personāžs, viņa, aktrise Guna Zariņa, bet reizē naktssardze ir arī abu pasauļu netveramās robežas šķērsošanas process. Tāds, kurš, gribam to vai ne, neizbēgami attiecas uz katru no mums.
Gaidāmā izrāde vispirms ir stāsts par jaunu, radošu sastapšanos vienam ar otru. Kāda tā ir jums abiem, jo iepriekš esat bijuši vien viens otra darbu vērotāji?
Sigvards Kļava: Šī nudien ir reize, kad ne tikai veidojam jaunu izrādi vai koncertu, bet notiek arī gadījums, kad satiekas jauni radošie draugi. Šīs attiecības ir jaunas, tā ir brīnuma ieraudzīšanas sajūta, kad sastopi ko jaunu. No otras puses, ir jāmēģina izveidot vienu komandu. Satikties šogad ar Ērika Ešenvalda mūziku bija abpusēja vēlme, turklāt šis ir komponista apaļas jubilejas (40) gads. Tiesa, viņš nav tik cienījamos gados, lai to afišētu. Ideja un īstenojums šoreiz ir puķe, kas plaukusi lēnām, nevis atnākusi kā pēkšņs uzplaiksnījums.
Guna, jādomā, jūs iesaistīja režisors Vladislavs Nastavševs, ar kuru pēdējos gados sadarbojaties ļoti cieši – vēl tikko pirmizrādi JRT piedzīvoja jauna izrāde “Ciniķi”.
Guna Zariņa: Patiesībā – šoreiz ne. Ēriks Ešenvalds man piezvanīja un “sabakstīja” uz šo notikumu. Arī ar viņu esam strādājuši kopā vairākos projektos, kad viņš vēl dziedāja valsts korī “Latvija”, tāpēc viņš mani viegli pierunāja uz šo riskanto avantūru. Jūtos kā absolūta jaunienācēja šajā lauciņā. Risks ir grandiozs – tu paliec viens pret mūziku, kas vienmēr būs spēcīgāka par aktieri, par izteikto vārdu! Jau tagad zinu, ka šī cīņa ir nevienlīdzīga. Tomēr mani uzrunāja milzīgais izaicinājums būt šajā mūzikas notikumā kā aktrisei, kura strādā dramatiskajā, nevis mūzikas vai dejas teātrī.
Apolinēra poēmā “Mirušo māja” notikumi risinās savādā telpā – uz robežas starp šo un viņu pasauli. Šķērsot robežas solāt arī jūs – idejās, muzikālajā izpildījumā un tā pasniegšanā. Man gan šķiet, ka tādi robežpārkāpēji esat it visā, ko darāt radošajā jomā.
S. K.: Nudien, šāds “neparastuma” uzstādījums vairs nav nekas neparasts. Arī mūsu ikdienas darbs, šķiet, visiem ir tāds, ka meklējam tās nišas, kur var pārkāpt, jā, noārdīt robežas. Šāda veida uzvedumos ar to jārēķinās. Varbūt kāds atnāks un teiks – nē, šis ir koncerts, bet cits iebildīs, ka tā ir monoizrāde. Brīžiem mūsu uzvedums varbūt ir visai abstrakts, trausls, tomēr šis ir stāsts, ko vēlamies izstāstīt gan mūzikas valodā, gan ar vārdu, gan sajūtu, gan darbību un arī ar klusumu. Stāsts par paralēlām pasaulēm – šo un viņu sauli. Par lielajām tēmām, ja vēlaties. Un pārcēlāja tēma, tās vienīgās upes pāriešanas stāsts, ir mūžsens.
G. Z.: Šis noteikti ir stāsts par robežu pārkāpšanu, par to, ka tās ir nosacītas. Apolinērs stāsta, ka mīlestībai nāve nepastāv. Mīlestība spēj kustēties abos virzienos – turp un atpakaļ.
Ziņas par gaidāmo izrādi ir visai skopas. Kas ir noslēpumainā naktssardze?
S. K.: Viņa ir ne tikai konkrēts cilvēks, kurš kaut ko sargā. Viņa ir cilvēks, kas piefiksē brīdi, kad iestājas nakts pasaule jeb nakts laiks. Sargājot tur, var sastapt visu ko.
G. Z.: Mana naktssardze ir tulce – tām skaņām, kuras viņa dzird baznīcā. Varbūt iepriekš viņa ir baidījusies, bet nu savas bailes jau ir iztulkojusi pati sev. Tagad es domāju sargāt publiku no viņu bailēm. Es saku – nebaidieties no mirušo pasaules. Es zinu ceļu gan turp, gan atpakaļ. Un šeit nav runa tikai par kristīgu mierinājumu. Vienkārši – par mierinājumu.
Baznīca, sakrāla telpa, šajā gadījumā – Pēterbaznīca, ir vieta, kas pēc definīcijas iemieso vairāku pasauļu satikšanās vietu – vispirms jau sakrālo un laicīgo. Kādu lomu šī telpa spēlē šoreiz?
G. Z.: Man baznīca pēc teātra telpas vispirms jau nozīmē citu vērienu. Bet man ir arī vairāki draugi, kas ir strādājuši par naktssargiem baznīcās, šādā ziņā tā ir man tuva vieta. Skaidrs, ka sargāt baznīcu ir kaut kas cits, nekā sargāt kādu citu telpu. Pēc idejas viņa ir tā, kas arī naktī ielaiž cilvēku, ja viņam ļoti vajag. Kaut kas baznīcā ir tāds, kas liek meklēt mierinājumu un arī dot to.
S. K.: Patiesībā telpas izvēle bija viens no grūtākajiem punktiem. Apmeklējām dažādus muzejus, izstādes, telpas, kur šo naktssardzes tēmu iedzīvināt uzvedumā. Palikām pie brīnumainās telpas, kāda ir Pēterbaznīcā. Naktssardzes institūcija, nevis kāda apsardzes filma, joprojām tur ir saglabājusies. Būtiska ir arī visa sakrālā telpa – interjers, kas piedzīvojis pārvērtības laiku laikos.
Mazliet citādi, un tomēr stāstu par šīs un viņpasaules sastapšanos kā stāstu par mums, dzīvajiem, risināja arī Alvis Hermanis “Kapusvētku” izrādēs Jaunajā Rīgas teātrī. Šī ir tēma, kas laiku pa laikam atgriežas.
G. Z.: Apolinēra stāstā darbojas manekeni jeb mirušie, kas izlikti vitrīnās, un tas mums var šķist kaut kas svešs un nesaprotams. Taču arī mums, latviešiem, ir tradīcija stāvēt pie atvērta zārka, vai arī gruzīniem – ar nelaiķa stutēšanu kājās, tāpat – aizgājēju fotogrāfijas. Kaut kas mums – un ne tikai latviešu cilvēkam – liek tik nozīmīgi atvadīties no miesas, vēloties pie tās “pieturēties” un domājot, ka tomēr dvēsele mājo tur.
S. K.: Tradicionālā kultūrā arī kristiešiem šo abu pasauļu sastapšanās rituāli ir atšķirīgi, tomēr, kā likums, visiem ir kaut kādas rituālas attiecības, kad mēģini nonākt līdz stāvoklim, kad iedomājies, ka tavs racionālais prāts tiek pastumts malā, un tu spēj veikt savu iedomāto ceļu turp.
Jūsu ceļš un valoda izrādē ir mūzika. Līdzīgi pirms sešiem gadiem Garīgās mūzikas festivālā izskanēja Artūra Onegēra “Nāves dejas”, kur, Guna, jums bija teicējas loma. Arī šoreiz līdzās mūzikai vārds.
G. Z.: Kad mūzikai jāsaskaras ar vārdu, proti, runāt “virsū” uz mūzikas, man tas šķiet visai drastisks gājiens. Vienmēr, to darot, sirds notrīs. Tādos brīžos mēdzu domāt, ka esmu viens no instrumentiem, un ceru, ka mana balss ir gana zema, ar patīkamu skaņu, lai izpildītu vajadzīgo partiju.
Jūs pati dziedāsiet?
G. Z.: Mazliet. Kolēģi jau gribēja, lai dziedu vairāk, bet man šķiet, ka esam atraduši pareizo balansu.
S. K.: Gunai piemīt brīnišķīga muzikalitāte, gan dziedot, gan, šoreiz, arī diriģējot.
Mainīsieties lomām?
S. K.: Es nevēlētos vienkāršot. Te jau arī ir stāsts par robežām. Un tomēr – varbūt šis kādā brīdī var šķist visai jauks, aizraujošs stāstiņš, tomēr patiesībā – arī bezgala nopietns.
G. Z.: Šis ir stāsts arī par saprāta robežām. Lai arī tam īsti nav atvēlēta vieta mūsu stāstā, ir skaidrs, ka šai naktssardzei ir nevienkāršs liktenis. Arī viņai ir kāds konkrēts pamats runāt ar viņpasauli. Acīmredzot viņai tur kāds ir – ļoti dārgs cilvēks, ar kuru viņa grib satikties. Varam teikt, ka šī ir arī viena cilvēka fantāzija, viņa vienas nakts sapnis vai varbūt arī murgs. Ar lieciniekiem – skatītājiem.
Sigvard, jūsu valoda ir mūzika. Kādi būs muzikālie pieturas punkti, kurus esat noteicis šai reizei kopā ar komponistu Ēriku Ešenvaldu?
S. K.: Tā noteikti būs Ērika Ešenvalda mūzika. Un līdzās arī divi ļoti spilgti skandināvu komponisti – zviedrs Anderss Hilburgs un norvēģis Lasse Toresens, jo viņu mūzikas piemēri labi iekļaujas šajā stāstā. Būs vieta arī dažādos pasaules nostūros fiksētām lūgšanām kā citas pasaules balsīm.
Vai uzvedumu iecerēts atkārtot?
Tas šobrīd vēl ir jautājums citiem.
