Robežtelpa: Rundāles novadā – bez nomales sindroma 2
Ceturtdienas rītā, kad braucam uz Rundāles novadu, visu Latviju izbraukājušajam “Latvijas Avīzes” šoferim piesitas vadātājs un divas reizes aizbraucam pa nepareizo ceļu. Tas, no vienas puses, nav patīkami, jo mazliet aizkavēju savus sarunbiedrus, bet, paraugoties no cita redzespunkta – tādējādi novads atklājas nevis no parādes, bet gan sētas puses. Turklāt mūsu vadātājam ir arī gluži racionāls izskaidrojums: Bauskas aplī trūkst jebkādu norāžu uz kaimiņnovada pusi un, arī no Pilsrundāles ārā braucot, norāde uz Sviteni neatrodas.
Domājot par pierobežu, Rundāles novads gan, šķiet, nāk prātā pats pēdējais. Ne tikai tādēļ, ka tuvu Rīgai, – drīzāk neapstrīdamu centru rada Rundāles pils. Tā gan dod darba vietas, gan arī pieved klāt profesionālo mākslu, par kādu citu novadu, pat šķietami lielāku un centriskāku, iedzīvotāji var tikai sapņot. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka novada iedzīvotāji, ar kuriem runāju, visi kā viens teic: nomales sajūtas, Rundālē dzīvojot, nav.
Rundāles novada domes priekšsēdētājs AIVARS OKMANIS norāda, ka iedzīvotāju skaita sarukums ir viens no nedaudzajiem faktoriem, kas atgādina: Rundāles novads tiešām ir pierobeža. “Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un robežu atvēršanas iedzīvotāju skaits novadā ir sarucis par aptuveni 30% – bija gandrīz 5000, tagad jau mazāk par 4000,” kopskatu iezīmē Okmanis. Iedzīvotāju aizplūšanu daļēji sekmē arī sliktie ceļi. Kad novads lūdz naudu to sakārtošanai, Satiksmes ministrija atbild ar jautājumu, kāda ir transporta plūsma.
Kā novads sadzīvo ar savu diženo centru un rūpējas par saviem iedzīvotājiem, kādēļ Rundālē grasās aizņemties naudu, lai būvētu jaunu, skaistu kultūras centru, un kādu likteni savai pilij iecerējuši svitenieši, lasiet 16. augusta “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
