Robežtelpa: Rundālē, Latvijas sirdī 0
Kas meklē, tas atrod
Ceturtdienas rītā, kad braucam uz Rundāles novadu, visu Latviju izbraukājušajam “Latvijas Avīzes” šoferim piesitas vadātājs un divas reizes aizbraucam pa nepareizo ceļu. Tas, no vienas puses, nav patīkami, jo mazliet aizkavēju savus sarunbiedrus, bet, paraugoties no cita redzespunkta – tādējādi novads atklājas nevis no parādes, bet gan sētas puses. Turklāt mūsu vadātājam ir arī gluži racionāls izskaidrojums: Bauskas aplī trūkst jebkādu norāžu uz kaimiņnovada pusi un, arī no Pilsrundāles ārā braucot, norāde uz Sviteni neatrodas.
Domājot par pierobežu, Rundāles novads gan, šķiet, nāk prātā pats pēdējais. Ne tikai tādēļ, ka tuvu Rīgai, – drīzāk neapstrīdamu centru rada Rundāles pils. Tā gan dod darba vietas, gan arī pieved klāt profesionālo mākslu, par kādu citu novadu, pat šķietami lielāku un centriskāku, iedzīvotāji var tikai sapņot. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka novada iedzīvotāji, ar kuriem runāju, visi kā viens teic: nomales sajūtas, Rundālē dzīvojot, nav.
Braucot uz Pilsrundāli, sazvanos ar bibliotēkas vadītāju AELITU RAMANI, taču bibliotēkas adresi nepārbaudu, vieglprātīgi nolemjot: nelielā pagasta centrā to atrast nebūs grūti. Tomēr kopā ar fotogrāfu krietni nomeklējamies, kamēr nomaļā daudzstāvu namā pamanām īstās durvis. Skaisti sakārtotajā, bet patiešām ļoti nelielajā grāmatu templī mūs sagaida saimniece, kura atzīst: šaurība kļuvusi par nopietnu traucēkli. “Visām grāmatām sen vairs nav vietas, jau tā esmu ļoti rūpīgi atlasījusi, ko paturēt, ko ne; mazāk lietotās grāmatas saliktas uz augstākajiem plauktiem,” stāsta Aelita Ramane, piebilstot: ir arī daļa apmeklētāju, kuri vairs nenāk uz bibliotēkas rīkotajiem pasākumiem, apgalvojot, ka tajos vārda tiešā nozīmē trūkst gaisa. “Ļoti ceram uz jauno ēku,” teic bibliotēkas vadītāja, attēlojot, cik skaista un funkcionāla iecerēta domes ēkas piebūve.
Atšķirībā no daudziem citiem, Rundāles novada bibliotēkas par grāmatu trūkumu patiesi nežēlojas. Iepirkumu budžets piecām bibliotēkām ir 7600 eiro, un katra veido nedaudz atšķirīgu krājumu atkarībā no pagasta iedzīvotāju interesēm. “Bērstele mums ir bērniem draudzīgā bibliotēka, Svitenē – uzņēmējdarbības bibliotēka, Vecrundālē ir ļoti maz lasītāju, tur bibliotekāre aktīvi darbojas ar bērniem, veido, izgudro,” stāsta Ramane. Savukārt pati vada vienu no Latvijas 33 Stāstu bibliotēkām: tā iesaistījusies UNESCO LNK bibliotēku tīklā “Stāstu laiks” un jau piecus gadus organizē stāstnieku festivālus, krājot iedzīvotāju atmiņas. Aelitai Ramanei gan gribētos labāku sadarbību Zemgales novada bibliotēku starpā: finansējums festivālam šobrīd ir labs, stāstniekus var droši uzņemt, tikai ikreiz tam nākoties izdomāt kādu plašāku kopīgu tēmu, lai būtu interesanti pēc iespējas daudziem apmeklētājiem. Bērnu un jauniešu žūrijā pēdējos gadus gan Pilsrundāles bibliotēka vairs nepiedalās – pirmkārt, grāmatu komplekts ir gana dārgs, otrkārt: kamēr visi gribētāji to izlasa, kavējas visas pārējās skolotāju un bibliotekāru iecerētās lasīšanas. Un treškārt: gribētos, lai arī novadu pārstāvjus vairāk iesaista komplektā iekļaujamo grāmatu atlasē, Aelita Ramane saka.
Taču bērnu skaits tādēļ, ka nav žūrijas, bibliotēkā nerūk, tieši pretēji: vadītāja teic, ka viņas izjūta liecina – pēdējos gados uz Pilsrundāli labprāt pārceļas ģimenes. “Un tie bērni tad arī nāk uz bibliotēku – jaunos atved draugi, brālēni, māsīcas. Tā viņi te skraida iekšā ārā,” labsirdīgi pasmaida vadītāja. Agrāk iekāroto internetu gan pusaudži pēdējā laikā lietojot arvien mazāk: kādēļ rātni sēdēt pie galda, ja katram kabatā kāda mobilā ierīce, ar kuru var doties kaut vai pokemonus medīt?
